Paldies, Jūsu jautājums ir veiksmīgi nosutīts

 

Uzdot jautājumu

 

Jūsu e-pasta adrese: (nekorekta adrese)

Jautājums: (ievadiet tekstu)

(nepareizi)

 

Citi 2017.gada žurnālu numuri:

0102030405060708091011

 

Žurnāls 2017-1

Žurnāla «Zintnieks» 1.numurā lasiet:

  • Zodiaka zīmju arabeskas: Ūdensvīrs (20.janvāris-18.februāris) (Inese Kaģe)
  • Pāri tumsai pretī Gaismai (Terēza Laube)
  • Saules gaita debess lokā… (Anita Plēsuma)
  • Mazas tautas lielie uzdevumi (Andris Ansis Špats)
  • Laiks, kad robežas novilktas. Saruna ar aktrisi, LNT raidījuma «Košākai dzīvei» vadītāju un rotu dizaineri, zīmola Soulstones by Agnese Zeltiņa izveidotāju AGNESI ZELTIŅU (Antra Krastiņa)
  • Dzīve kā smilšu pulkstenis (Uno Sēlis)
  • Dziedināšana ar skaitļu rindām (Pēteris Lejiņš (Daugavietis))
  • Garīgās attīstības Zelta ceļš (Skaidrīte Aleksejeva)
  • Ar sarkanbaltsarkano karodziņu sirdī. Saruna ar folkloras kopas «Rija» vadītāju, latviešu valodas skolotāju krievvalodīgo skolā DRUVI RIJNIEKU (Antra Krastiņa)
  • Lasītāju daiļrade!
  • Noslēpumainības plīvurā tītie procesi: Labie mošķi (Guna Petaja); Cilvēce — infekcijas slimība (Georgs Pains)
  • Modes ārprāta vīruss (Ināra Antone)
  • Vēstules!
  • Inuaki reptilis manī (Miķelis Daniels)
  • Sniedz roku draugs: Vainas sajūta (Karlīne Martinsone); Mūžīgā optimiste (Ieva Pētersone)
  • Ak, šie stīvie pleci! (Vadims Puharts)
  • Ja sāp locītavas (Sandra Lakstīgala)
  • Astroloģisko un numeroloģisko ziņu mozaīka: Veselības prognoze (Evita Brunevska); Grieķu horoskops 2017.gadam (Daiga Blicava); Izvēlies «naudīgu» maciņu! (Dins Rūtenbergs); Kāpēc Mēness spīd? (Maija Krumte)
  • Vēža epidēmija Latvijā — liekam prātus kopā (Edgars Alksnis)
  • Mans veselīgais ēdiens
  • Jūs jautājat — «Zintnieks» atbild: Kuņģa čūlas ārstēšanai (Daina Ārena); Ja bail kāpt lidmašīnā (Agate Rinda); Sinepes palīdz atveseļoties (Daiga Blicava); Atmiņas stiprināšanai (Daiga Blicava); Tabaka dziedē? (Daiga Blicava)
  • Informācija «Zintnieka» lasītājiem par TAUTAS MEDICĪNAS speciālistiem
  • Interesantas lietas
  • Izklaides lappuses
  • Derīgi padomi: Ananass pret klepu (Evita Brunevska); Atslodzes dienas (Agate Rinda); Zināšanai! (Agate Rinda); Ābolu un rīsu diēta (Agate Rinda); Dziednieciskais sīpols (Sandra Lakstīgala)
  • Dziednieku reklāmas, fotogrāfijas, zīmējumi...

 

 

 

 

 

 

 

 

 

ŪDENSVĪRS

(20.janvāris-18.februāris)

Mitoloģiski Ūdensvīrs vienmēr tiek attēlots ūdens nesēja veidā, kurš vienā rokā tur trauku ar mirušo ūdeni, bet otrā — trauku ar dzīvo ūdeni, un no abiem traukiem pakāpeniski izlīst šis ūdens, kas pārvēršas par aizmirstības upi Lētu un atmiņas upi Mnemozīnu. Ar to saistās mistērija par veseluma iegūšanu un tam sekojošu atdzīvināšanu. Ārkārtīgi svarīga ir apsmidzināšanas kārtība — vispirms lej mirušo ūdeni, lai radītu veselumu, un tikai pēc tam — dzīvo. Šīs kārtības maiņa noved pie apsmidzināmā bojāejas. Astrologi uzskata, ka Ūdensvīrs dod principiālu iespēju nonākt kontaktā ar pagātni un nākotni. Astrofiziķu pētījumi parāda, ka ir iespēja mainīt nākotni ar savu uzmanību pret to — sevišķi Ūdensvīram.

Oriģinalitāte, centieni atšķirties no citiem. Necieš ārējos ierobežojumus. Draudzīgi, bet kontaktējas ar ļaudīm — pēc viņu prāta un interesēm. Tiecas pēc jaunā, nepatīk rutīna.

Slimību profilakse, ēšanas īpatnības un ārstniecības augi…

(Raksta turpinājumu lasiet žurnālā)

Inese Kaģe, astroloģe

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Pāri tumsai pretī Gaismai

Pirms 20 gadiem — 1997.gada janvārī — iznāca «Zintnieka» pirmais numurs. Liels paldies visiem, kuri žurnālu lasījuši visus šos gadus, un arī tiem, kuri lasītāju lokam piepulcējušies tikai tagad. Un, lai arī 20 gadi preses izdevumam ir ilgs mūžs, «Zintnieks» trešo gadu desmitu uzsāk ar jaunavīgu garu un apziņu, ka tēmas, par kurām rakstām, cilvēkus interesējušas un interesēs — šajā ziņā nekas nav mainījies. Arī manā pārliecībā, uzrunājot jūs pirms 20 gadiem.

terēza laube

Nekas nav atgriežams,

Lai cik tas skaists ir bijis,

Ik mirklis aiziedams,

Ir sevi piepildījis...

Nostaļģija... Bet lai nu tā paliek kopā ar veco gadu!

Brienot cauri kupenām, slidinoties pa ledājiem, savu dzīvinošo elpu uzpūš Jaunais gads. Un priecīgāk iečirkstas zvirbuļi pazarēs, saglauž spalvas un mīlīgi sadūdojas baloži, kailās liepas ziņkāri vēršas pret pagaidām skopo sauli. Un cilvēki? Arī cilvēkos ielīst spēcinošais gaidu un cerību gars — Jaunais, vai būsi labāks?

Esam sapratuši, un jūs, cienījamie lasītāji, apliecinājuši, ka mūsu pienākums ir celt gaismā zināmas, maz zināmas un pilnīgi aizmirstas gudrības, kuras dāvā Dievs un Daba. Arī mans pienākums. Vispirms caur ielikumu «Tautas Dziednieks», pēc tam caur avīzi «Dziednieks» un tagad — caur izdevumu «Zintnieks». Trešais solis, trešais piegājiens, trešā pakāpe... Brīdī, kad māca šaubas un bija grūti izšķirties par jaunu sākumu, zintnieks Ivars Vīks teica: «Nu, ko jūs uztraucaties! Arī Antiņš stikla kalnā jāja trīsreiz...»

Lai nu kā bijis, bet «ZINTNIEKĀ» centīsimies aplūkot jūs interesējošās tēmas, izdiskutēt strīdīgus dziedniecības jautājumus ārpus organizācijām un «partijām», sniegt iespējami plašāku izziņas materiālu veselības nostiprināšanas un atjaunošanas jomā, iepazīstināsim ar senatnīgām un mūsdienu dziedināšanas un pašdziedināšanās metodēm, ielūkosimies latviešu tautas gudrību apcirkņos, varbūt atradīsim ko derīgu sev arī citu tautu pieredzē, izbrīvēsim kādu stūrīti smaida maģiski labvēlīgajai iedarbībai. Protams, publicēsim rindas no jūsu vēstulēm — mēs taču zinām, cik tās ir daudzveidīgas, tās ir kā fluīdu plūsma: lasītāji — žurnālisti, dziednieki, zintnieki, mediķi — lasītāji... Šīs vēstules ir savdabīga enerģētiskā sasaiste. Tāpat ceram, ka iepazīšanās ar Latvijas fascinējošām individualitātēm — dziedniekiem, zintniekiem, mediķiem, zinātniekiem, pat burvjiem — dos abpusēju gandarījumu un rādīs ceļu uz stiprāku veselību. Kopīgi centīsimies izprast Dabas valodu un apzināties, ka mēs visi esam šīs varenās Dabas daļiņa un ka mums jādzīvo pēc tās likumiem.

Mīļie lasītāji! Mēs daudz ko spēsim, ja būsim ciešā saskarē ar jums — mēs jutīsim jūsu dzīves pulsu un jūs — mūsējo.

Lai mums visiem kopā un katram atsevišķi pietiktu spēka iet pāri tumsai pretī Gaismai! Būsim laimīgi!

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Saules gaita debess lokā...

Sveicot visus Jaunajā gadā, pateicamies par jūsu vēstulēm, kurās izskan daudzi ieteikumi, kā «Zintnieku» padarīt interesantāku un lietderīgāku ikvienā mājā. Visbiežāk lasāmi lūgumi publicēt vairāk materiālu par latviešu svētkiem un svinamajām dienām. Un ne bez pamata. Daudzus māc bažas, ka mēs itin ātri, bez īpašas domāšanas, esam pieņēmuši mūsu tautai svešus svētkus. Tā tas notiek cilvēku sabiedrībā visā pasaulē. Bet mēs taču varam arī priecāties, atbilstoši savai mentalitātei, ģeogrāfiskajiem apstākļiem un tradīcijām! Latvisko svētku godā celšana un gadsimtos saglabāto un laika gaitā attīstīto tradīciju parādīšana pasaulei ir svarīgāka nekā jebkad agrāk. Tāpēc šogad centīsimies dziļāk ielūkoties (izmantojot galvenokārt O.Līdeka «Latviešu svētki», K.Strauberga «Latviešu tautas paražas», O.Gerta un A.Mauriņa «Laikazīmes» u.c. materiālus) visos latviskajos svētkos, aprakstīt ticējumus, rituālus un izdarības tajos, lai jūs, mīļie lasītāji, rosinātu arī savus draugus un paziņas palīksmoties itin latviskā garā. Mēs taču varam dzīvot kopsolī ar laiku, atceroties, ka nekas nav sastindzis, viss atrodas attīstībā — arī folklora. Aicinām sadzīves līmenī senatnīgo padarīt par mūsdienīgu. Bet to nevar veikt, ja nezina tradīciju saknes. Un izpratni par tām var sniegt tikai etnogrāfiskās zināšanas. Vai tiešām tās ir tik nesavienojamas lietas? Mēs taču dzīvojam šeit un tagad!

Senatnē, kad ļaudīm nebija pulksteņu, laiku noteica galvenokārt pēc Saules, Mēness un zvaigznēm. Arī gaiļa dziedāšana bija labs palīgs — ne velti tautā vēl tagad pastāv teiciens: «Celies pirmajos vai otrajos gaiļos!» Tā kā ar galvenajiem laika dalītājiem Saulgriežiem vien nepietika, radās vairākas citas svinamās dienas — dažādās vietās tās sauc dažādi: pasvētdienas, laikmeti, laika dienas...

Latviešu svinamām dienām, svētkiem, godiem, darbiem un atpūtas brīžiem bija savas dziesmas, paražas, rotaļas, ēdieni. Kāda motivācija? Galvenais — gadalaiku mijas process, kad cilvēks piedalās cīņā par gaismu, dzīvību, veselību, veiksmi, mīlestību utt. Šīs paražas ir kā cerību un ticības lāpa rudens un ziemas tumsā, bet pavasarī un vasarā — kā vēlme saglabāt un paturēt vairāk saules gaismas un zaļās dzīvības visu cauru gadu. Ar dažādiem ritiem cilvēki cenšas modināt, veicināt un nostiprināt dabā auglību un dzīvību. Cilvēks ir dabas daļa, tāpēc šo ritu neatņemama sastāvdaļa ir arī mīlas motīvs. Sensenās hronikās minēts, ka tempļus un dievību tēlus pazinušas daudzas tā saucamās pagānu tautas, un latvieši šai ziņā nav izņēmums. Šos tēlus jeb elkus gatavoja no akmeņiem, koka vai māla, bet nereti šāda tēla lomu izpildīja kalns, koks, avots... Neapšaubāmi, ka šiem tēliem bija sava vieta visās latviešu svinamdienās.

Kaut arī senās tradīcijas dažādos laikos dažādi apkaroja, vēl daudz kas saglabājies līdz mūsdienām. Ja ne vienmēr šo tradīciju izmantošana būs saistāma ar plašām un publiskām izdarībām, tad kādu no tām varbūt varam izmantot, lai bagātinātu un dažādotu pelēko un vienmuļo ikdienu. Turklāt atcerēsimies, ka visiem rituāliem, vārdiem, skaņām, rīcībai, domām ir savs enerģētiskais lādiņš, tāpēc arī tradīcijas dzīvo cauri laiku laikiem. Mēs taču katrs sevi (un citus) varam kaut drusciņ padarīt laimīgāku, veselīgāku, stiprāku.

 

Teņa diena (17.janvārī)

Šo dienu (dažādi nosaukumi: Tenīsa, Tanīša, Tanīsa, Teneša, Tuņņa, Tuņas, bet dažviet — kuņģa, kurmja, cūkaušu vai cūku diena) svin par godu cūku aizstāvim Tenim (latviešu folklorā viņš ir personificēts). Folkloristu vairākums uzskata, ka Tenis cēlies no svētā Antonija, kas katoļiem bijis cūku un citu mājlopu sargs. Teņa svētkus min arī 1674.gada vizitācijas protokoli. Bet, ja latviešiem bijis savs cūku dievs, tad tas bijis jau pirms vācu ienākšanas un pirms kristietības svētā Antonija, kurš dzimis tikai 1195.gadā, turklāt Sv.Antonija dienu, piemēram, Latgalē svin 13.jūnijā (tā 1891.g. rezumējis Radaviešu Hansis «Dienas Lapā»)…

 

Bašķu diena (20.janvārī)…

 

Laika pareģojumi pēc janvāra

Ja remdens janvāris, būs auksta pārējā ziema un pavasaris.

Ja janvārī maz sniega, daudz būs martā.

Ja silts janvāris, būs silts maijs…

 (Raksta turpinājumu lasiet žurnālā)

Apkopoja ANITA PLĒSUMA

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Laiks, kad robežas novilktas

Saruna ar aktrisi, LNT raidījuma «Košākai dzīvei» vadītāju un rotu dizaineri, zīmola Soulstones by Agnese Zeltiņa izveidotāju AGNESI ZELTIŅU.

Agneses rotu studijā-veikalā ienākusi, laikam neviena sieviete nepaliek vienaldzīga, jo visapkārt esošās kaklarotas, rokassprādzes, auskari no dažādiem pudārgakmeņiem it kā aicināt aicina: izvēlies košas rotas, un tava dzīve kļūs košāka! Agnese šajā rotu pasaulē jūtas lieliski — no aktrises pārtapusi uzņēmējā, viņa beidzot atļaujas dzīvot koši — darīt to, kas patīk.

Kā tavā dzīvē ienāca rotas?

— Divus gadus, tieši krīzes apogejā, dzīvoju Itālijā, mācījos itāļu valodu un strādāju vienā televīzijā. Pārvācoties no Boloņas uz Milānu, man nozaga visas manas rotas — arī tēta veidotās un man dāvinātās. Sapratu, ka tās nekad neatgūšu, bet, tā kā man vienmēr paticis rotāties, veikalos sāku skatīties, ko varētu nopirkt no labas bižutērijas. Un tad man pēkšņi kopā saslēdzās domas — es taču esmu mācījusies lietišķajos, gājusi zīmēšanas kursos Mākslas akadēmijā, man ir sapratne par krāsām un to kompozīcijām — tad varbūt pati varu izgatavot rotas? Tajā brīdī laikam tiku uzklausīta augšā, jo pavisam drīz meistare Latvijā, ar kuru sadarbojos pirms braukšanas uz Itāliju, man jautāja, vai es negribu izveidot savu zīmolu un izgatavot rotas? Tad šo ideju sāku apsvērt jau pavisam nopietni — ja man pat ir cilvēks, kas palīdz to izdarīt, varbūt vērts pamēģināt? Un sāku radīt vīziju par savu zīmolu. Tā gada laikā trīs reizes biju Sicīlijā, mani ļoti uzrunāja krāsas, kuras ieraudzīju šajā, no pārējās Itālijas tik atšķirīgajā daļā. Arī Sicīlijas arhitektūra ir atšķirīga, un es izdomāju, ka pirmajā savu rotu kolekcijā ielikšu gan Sicīlijas krāsas, gan arhitektūru. To prezentēju nu jau pirms trim gadiem, 4. decembrī. Ar to arī viss sākās. Mans tētis strādāja ar īstiem dārgakmeņiem: rubīniem, smaragdiem, safīriem, bet es pievērsos pusdārgakmeņiem. Labi izpētīju to īpašības, ietekmi uz cilvēku, viņa veselību, un sāku lūkoties, kur tos var iegādāties. Atradu, un tagad tos man sūta no dažādām valstīm, daļu no Dubaijas atvedu pati. Savukārt rotu furnitūru — ietvarus, dažādas detaļas, stiprinājumus, ķēdes man sūta no Milānas…

Nezinu, kas izdomāja raidījuma «Košākai dzīvei» nosaukumu, bet, manuprāt, tas ļoti saskan ar tevi un tavu tagadējo pamatnodarbošanos. Kā nonāci šajā TV projektā?

— Aizpagājušā gada janvārī izgāju lielu atlasi, uz kuru, meklējot šī raidījuma vadītāju, mani uzaicināja Krista Pesecka. Pirms tam decembrī biju noskrējusi lielu darba maratonu, gribēju atpūsties un nekādus jaunus izaicinājumus negaidīju. Turklāt uz šāda veida uzaicinājumiem skatos ļoti skeptiski, jo visi mani zina, un, ja reiz sauc, tad skaidrs, ka tur būs «visa Rīga». Tomēr uz atlasi aizgāju, tikai nepavisam neiespringu, jo, pateicoties Soulstones, es vairs neiedegos par katru lomu teātrī vai citu iespēju sevi apliecināt. Bet bieži vien viss notiek tieši tad, kad neko negaida — Krista piezvanīja un pateica, ka esmu apstiprināta. Nu jau šis raidījums ekrānā redzams divus gadus…

Tātad pēc aktrises darba neraudi.

— Tam nav nekāda iemesla, jo esmu pārņemta ar darbu ar rotām, man ir svarīgi, lai manā studijā viss ritētu raiti un ar panākumiem. Turklāt pavisam no skatuves un kinokameras atvadījusies neesmu — joprojām spēlēju Dailes teātra izrādē «Divi kapteiņi», pagājušajā gadā filmējos seriālā «Viņas melo labāk». Jaunas lomas tiešām pat nevēlos, jo zinu, ka tad būšu noskrējusies no rīta līdz vakaram, pakļauta repertuāra grafikam, bet tas ar manu tagadējo dzīvi vairs nav savienojams un — es vairs negribu būt atkarīga…

Kādas ir tavas attiecības ar meitu Mariju?

— Ļoti labas un ar gadiem paliek arvien labākas, mēs viena otru atbalstām. Marija daudz strādājusi ar sevi un nereti nevis es meitai dodu padomus, bet viņa man. Marija ieguvusi konditores-pavāres profesiju un šogad iestājās universitātē, kur studēs menedžmentu, biznesa attīstību. Kad neesmu Latvijā, meita pieskata manu studiju, tās skatloga un telpas iekārtojums ir viņas roku veikums. Skatos uz Mariju ar patiesu prieku — viņa jau ir nopietna sieviete. Arī mana mazmeitiņa Mīla Jasmīna ir brīnišķīga — ļoti mīļa, šiverīga, mani sauc par ūmu Agnesi…

Vai eiropieši ar savu augstprātīgo attieksmi pret Islāmu, musulmaņu pasauli vispār, «nerausta kaķi aiz ūsām», jo tās spēks ir milzīgs?

— Tas tiešām tāds ir, tāpēc pret to nevajag izturēties tik pavirši. Mani vispār pārsteidz, cik maz cilvēki zina par šo pasauli un tās likumiem — tāpēc arī attieksme pret to skarošajiem jautājumiem ir tik nepārdomāta. Es ar arābiem esmu runājusi daudz, viņi ļoti cenšas iepazīstināt ar savu reliģiju, tradīcijām. Piemēram, meitai pēc tēva nāves vajag apciemot viņa draugus un uzturēt ar viņiem attiecības, tādējādi apliecienot savu uzmanību un interesi par viņiem. Būtībā šīs prasības pamatdoma ir — arī pēc nāves rūpēties par saviem draugiem. Mani tas aizkustināja. Musulmaņu goda, ētikas kodekss ir ļoti spēcīgs, tikai Eiropā un Amerikā tas tiek pārprasts, pārfrāzēts un interpretēts tā, kā ir izdevīgi šo pasaules daļu lielajiem pārstāvjiem. Tomēr nevajadzētu spēlēties ar to, ko neizprotam. Esmu pārliecināta, ka mēs pat domājam atšķirīgi no arābiem. Tikai arī manu teikto nevajag pārprast — es neaicinu adaptēt musulmaņu tradīcijas, bet izturēties pret tām cieņpilni un korekti…

It kā pārdabiskām lietām tici?

— Man šķiet, ka arvien grūtāk ir atbildēt uz jautājumu — kas ir pārdabisks?, jo tagad arī zinātne atzīst lietas, kas agrāk par tādām tika dēvētas. Piemēram — domu spēku. Ticu arī reinkarnācijai, jo dzīvē tam redzu pierādījumus. Nu, neizveido mūs tikai ģimene, mēs tajā jau ienākam ar kaut kādu savu bagāžu — iepriekšējo pieredzi, un ne velti izvēlamies tieši šos cilvēkus. Svēti ticu, ka es uz Zemes neesmu pirmo reizi, jo pretējā gadījumā viss nebūtu tik sarežģīti. Ļoti labi atpazīstu cilvēkus «ar savu asinsgrupu» un dziļi sevī jūtu, ka man ar šīm dvēselēm bijusi saskarsme jau agrāk. Un, ja neatzīst reinkarnāciju, tad kā lai izskaidro gadījumus, kad bērns apsēžas pie klavierēm un nospēlē skaņdarbu, kuru nekad nav mācījies spēlēt, vai kad kāds, aizbraucis uz valsti, kurā nekad iepriekš nav bijis, pēkšņi sāk stāstīt, ka visu šeit jau zina un pat sāk runāt šīs valsts valodā? Turklāt ir cilvēki, kuri citus spēj ievest iepriekšējās dzīvēs — tā saucamie kanāla cilvēki, starpnieki. Arī dziednieku spējām, paralēlajām pasaulēm un mājas gariņiem ticu. Kā arī tam, ka cilvēks nav vienīgā domājošā, ar apziņu apveltītā būtne uz Zemes. Un arī augu pasaule ir dzīva. Braucot uz ārzemem, vienmēr aprunājos ar mājās esošajām puķēm, tās noglāstu, nobučoju, un — puķes aug griezdamās. Zeme vispār ir dzīvs organisms, un mēs varam tikai nojaust, kā tas cilvēkiem atspēlēsies par tam pārinodarīto…

(Raksta turpinājumu lasiet žurnālā)

ANTRA KRASTIŅA

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Dziedināšana ar skaitļu rindām

Šo rakstu vēlos veltīt tiem, kas tic vibrāciju, skaņu brīnumainajām dziedināšanas spējām. Viens no šīs metodes pilnveidotājiem ir Krievijas ekstrasenss — Grigorijs Grabovojs. Esmu to pārbaudījis uz sevis un pielietojis arī praksē. Varu teikt viennozīmīgi — darbojas!

Metodes tehnoloģiskā daļa balstās uz koncentrācijas uz noteiktu skaitļu rindu — kombināciju. Prakse pierādījusi, ka vislabāk darbojas skaitļu rindas, kurās ir 7 un vairāk cipari.

Ciparu mutiska vai izteikšana tikai domās apkārtējā energoinformatīvajā laukā rada noteiktas frekvences vibrācijas. Līdzīgi kā tas ir ar mantrām. Atsevišķu veidu ģeometriskām figūrām un vibrācijām — gan mantrām, gan skaitļiem  ir liela maģiska iedarbība. Pat skaitot lūgšanas dažādiem svētajiem, mēs pašus svētos (to arhetipus) izmantojam kā savienojumu starp neredzamo pasauli un mums. Bet vislielākā iedarbība notiek tieši no lūgšanu, vārdojuma teksta izrunas skaļi vai domās. Iedarbību (lielāko tās daļu) veic nevis dažādi svētie, bet vibrācijas, kas rodas izrunājot lūgšanas, mantras, vārdojumus! Tādā veidā tiek iedarbināta vesela kaskāde procesu, kas nodrošina vēlamo dziedināšanas vai citu izmaiņu apkārtējā pasaulē, norisi…

Dažādi kritiski stāvokļi (akūta elpošanas un sirdsdarbības nepietiekamība; sirds apstāšanās; traumatiskais šoks un citi šoka stāvokļi) — 1258912;

Akūta saindēšanās — 4185412;

Dažādi audzēji — 8214351…

 (Raksta turpinājumu lasiet žurnālā)

pĒTERIS lEJIŅŠ (DAUGAVIETIS)

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Ar sarkanbaltsarkano karodziņu sirdī

Saruna ar folkloras kopas «Rija» vadītāju, latviešu valodas skolotāju krievvalodīgo skolā DRUVI RIJNIEKU

Folkloras kopa «Rija» ir jūsu paša lolojums?

— Manas mātes — Dzidras Rijnieces. «Rija» 1989.gadā veidojās kā protests pret tā laika politisko iekārtu. Māte slavenajā raidījumā «Labvakar!» atļāvās nodziedāt dziesmu «Nevis slinkojot un pūstot» un par savu uzdrīkstēšanos zaudēja amatu Rīgas pilsētas Okrobra rajona Izglītības nodaļā. Pēc tam viņa strādāja Rīgas 93.vidusskolā un 1989.gada rudenī, mammas aicināti, tajā kopā sanāca dziedāt, dejot un rotaļāties gribētāji, kas saprata, ka tautai bez pagātnes nav nākotnes. Es šajā laikā vēl biju zaļš puika un absolūti neieinteresēts tajā, ko viņa darīja un kas latviešu nācijai bija ļoti vajadzīgs. Bet saknes šādai neapklusināmai gribai aicināt tautu izzināt savu pagātni, stiprināt garu un celt saulē tautas tradīcijas, ir vēl dziļākas. Mans tēvs tika represēts, bet Sibīrijā izmanījās satikties ar cilvēkiem, kuri vēl dzīvu bija redzējuši Ernestu Brastiņu, un vēlāk iegūto informāciju atveda uz Latviju…

Jūsu mamma zināma arī kā Balto stundu skolotāja. Ko viņa šajās stundās stāstīja, mācīja?

— Mamma 1.-4. klašu skolēniem viņiem saprotamā valodā stāstīja par to, kas ir Latvija, par mūsu valsts vēsturi un kultūru. Stundu laikā viņa kopā ar bērniem izlika latvju rakstus ar pupām, paskaidroja, kādu informāciju tie nes. Garā Latvija ir ļoti liela valsts, mūsu kultūras bagātība ir milzīga. Turklāt novados ļoti atšķirīga. Piemēram, izņemot Latgali, nekur citur Latvijā neviens nav būvējis māju ar ieeju uz dienvidiem. Tā kā mamma nopietni nodarbojās arī ar rīkstniecību, mēs daudz braukājām rīņķī un šādas mājas redzējām. Tās bija celtas pirms 100-150 gadiem. Savukārt Kurzemē liela daļa sētu būvētas pēc 19.gadsimta Būvniecības noteikumiem, ievērojot pat pieļaujamo naglu skaitu. Tomēr šajā laikā tie bijuši ģeldīgāki nekā tagad, kad cilvēkiem uz galvas uzgāžas jumts, bet pie tā rezultātā bojā gājušo nāves, kā izskatās, neviens nebūs vainīgs…

Ko jūsu izpratnē nozīmē būt Latvijas patriotam? Vai tiešām to apliecina 11. un 18.novembrī pie krūtažas piespraustais Latvijas karodziņš? Man sķiet pat savādi, ka latvietim savā zemē šādā veidā jāparāda, ka viņš ir lavietis.

— Man ir tā laime, un to saku neliekuļojot, strādāt krievvalodīgo skolā — Purvciema vidusskolā, jo es redzu un jūtu, ka lielākā daļa šo jauniešu mūsu zemē jau ieauguši ar saknēm. Un viņiem piespraust pie krūtīm Latvijas karodziņu tiešām ir nepieciešamība. Pats to nedaru, jo man sarkanbaltsarkanais karodziņš ir sirdī. Tomēr jāsaprot, ka jaunajai paaudzei ir atšķirīga vērtību sistēma. Arī draudzība, kāda bija mūsu jaunībā, starp viņiem vairs neeksistē, un cilvēks vairs nav vērtība, toties naudu gan visiem vajag. Tikai tā ir ļoti fundamentāla kļūda. Kaut tāpēc, ka nauda nerodas pati par sevi. Un tajā brīdī, kad beidzot sapratīsim, ka īstenais naudas un bagātības avots ir cilvēks, varbūt beidzot apjēgsim, kas viņš arī ir pati galvenā vērtība. Tikai, kad es šo tēzi mēģinu «iebīdīt» jauniešu smadzenēs, viņi uz mani skatās kā uz kļūdu — kādas muļķības tu runā? Tad jāmēģina skaidrot savādāk — ja es stāvu tev līdzās un tu man prasīsi aizdot 100 eiro, es aizdošu, bet, ja es te nestāvēšu, tad nebūs arī, kas tos 100 eiro aizdod…

Folkloras kopā darbojoties, latviskais gars arvien ir pacilāts?

— Protams. Mēs kopjam folkloru, bet pamatā ar to iepazīstinām ārzemniekus. Un to, cik mēs, latvieši, esam ģeniāli un fenomenāli, vislabāk var apjaust, redzot ar kādu jaunatklājēja prieku viņi dejo «Plaukstiņpolku», «Tūdaliņ, tāgadiņ»! Pagājušajā gadā bijām netālu no Maskavas esošajā pilsētiņā Istrā. Ja jūs zinātu, cik milzīga ir šīs valsts iedzīvotāju nostaļģija par Jūrmalu, ar kādu sajūsmu viņi stāsta par mūsu Dziesmu svētkiem, folkloras tradīcijām! Klausoties tajā, atkal iedomājos par mūsu nenormālo mazvērtību. Pēdējais spilgtais tās apliecinājums bija pērnie skolēnu dziesmu un deju svētki: Ak, cik mums viss ir šausmīgi! Ārprāts, cik daudz bērnu noģībuši! Teju vai sajūta, ka viss ir tik slikti, ka Dziesmu un Deju svētki jālikvidē. Labāk būtu novērtējuši to, ka uz skatuves bija 20 000 tūkstoši dziedātāju. Tikai mēs paši varam celt savu pašapziņu, neviens cits to nedarīs!...

Daudz tiek runāts par skolēnu visatļautību.

— Es uzskatu, ka pie tā vainīgi paši skolotāji. Kad vēl strādāju latviešu skolā, skolotāju kolektīvā norunājām, ka neļausim bērniem sēdēt uz palodzēm. Pēc pāris dienām redzu — gaitenī stāv divas manas kolēģes un sarunājas. Blakus uz loga palodzes sēž jaunietis. Eju pie viņa un saku: Tu taču zini, ka uz palodzes sēdēt nedrīkst? — Jā, zinu. — Bet vai tu zini, ka to nedrīkst darīt nevis tāpēc, ka kādam žēl, bet tāpēc, ka no loga pamatīgi velk un tev ātri vien būs atsaldētas nieres — tad varbūt no tās nokāp? Jaunietis mazliet apmulsa, un no palodzes nokāpa. Šajā mirklī arī manas kolēģes bija pamanījušas, ka jaunietis sēdējis uz palodzes, metās viņam klāt un sāka «audzināt» — ko gan viņš iedomājas, kā viņš to atļāvies! Bet kur viņas skatījās pirms tam, viņām jau pirms manis šo jaunieti bija jāizaudzina. Arī viņš to saprata, tad ar kādām acīm pēc tam skatījās uz šīm skolotājām? Līdz ar to nav ko brīnīties par visatļautību, jo skolotāji paši degradē savu autoritāti. Es nekad nepaeju garām jaunietim, arī augumā par sevi lielākam, ja redzu, ka kaut kas nav tā, kā pienākās. Tomēr ar mani sveicinās pat tie vecāko klašu skolēni, kuriem neko nemācu, manā klātbūtnē nerunā rupjus vārdus, jo reiz vienam tādam mutes bajāram strikti pajautāju: Kā tu runā — vai esi mājās? Viņš atvainojās. Jaunieši ir ļoti loģiski, tāpēc, ja ar viņiem runāsiet normāli, nevis imperatora tonī: Vācies nost no palodzes!, nekādus iebildumus pretī nedzirdēsiet. Vai ar viņiem jārunā kā ar līdzvērtīgiem, nezinu, jo mēs tomēr esam gudrāki, bet noniecināt viņus, aizskart jūtas, nedrīkst. Jo jebkura brūce sadzīst, bet rēta paliek. Tā kā mums pašiem jāaudzina sava jaunatne, citplanētieši mūsu vietā to nedarīs. Šajā sakarā man ļoti patīk veca, laba anekdote: Latvijai, lai sasniegtu labklājību, ir divi attīstības ceļi — reālais un fantastiskais. Reālais — atlidos citplanētieši un ieviesīs kārtību, fantastiskais — mēs to izdarīsim paši…

 (Raksta turpinājumu lasiet žurnālā)

ANTRA KRASTIŅA

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Svētītā ūdens diena

18. un 19.janvārī kristīgā baznīca piemin Jēzus kristības Jordānas upē jeb Kristus parādīšanās svētkus. Lai pieminētu to, kā Jordānas ūdeņi tika iesvētīti, kad tajos atradās Radītājs, katru gadu Kristīšanas svētkos notiek ūdens Lielā iesvētīšana. Šajā laikā garīdznieki virs ūdens lasa īpašas lūgsnas. Tāpēc visvērtīgākais ir baznīcās ņemtais (svētītais) ūdens.

18.janvārī no plkst. 24.00 līdz 19.janvāra plkst. 3.00 no avotiem un krāna tek ūdens, kuru var dzert līdz vienam litram diennaktī akūtu iekaisuma slimību, jaunveidojumu (dažādi audzēji), ādas slimību, brūču dziedināšanas, pārliekas uzbudināmības gadījumos.

Ūdeni labāk glabāt aizvērtā stikla burkā vai pudelē vēsā vietā vai istabas temperatūrā (ne ledusskapī, jo elektromagnētiskie lauki negatīvi ietekmē ūdens enerģētiku un kvalitāti).

Gan šajā, gan arī jebkurā citā laikā ņemto ūdeni katrs pats enerģētiski var bagātināt, skaitot Ūdensvārdus: «Ūden, ūdentiņ, Debesu māsiņ, Tevi mums Radītājs devis. Paldies Tev, ūdentiņ, Tu dubļus nomazgā, dari mani tīru, dzīvi ar tīrību piepildi. Padzirdini manas asinis ar skābekli, attīri visas miesas šūnas. Manu garu un dzīvi piepildi ar laimes un veiksmes programmu, stiprini manus spēkus un svētību dod.» (Ūdens ievārdošanai var izmantot arī Tēvreizi!)

 

Eņģeļu stundas janvārī

10.I — 12:51-13:01; 11.I — 12:47-12:57; 12.I — 12:43-12:53; 13.I — 10:43-10:54; 14.I — 10:40-10:51; 15.I — 10:36-10:47; 16.I — 10:33-10:44l; 17.I — 10:29-10:40; 18.I — 10:26-10:37; 19.I — 10:22-10:33; 20.I — 10:18-10:29; 21.I — 10:14-10:25; 22.I — 10:13-10:22; 23.I — 10:09-10:18; 24.I — 10:05-10:14; 25.I — 10:01-10:15; 26.I — 09:57-10:07; 27.I — 09:53-10:03; 28.I — 09:49-09:59; 29.I — 09:46-09:55; 30.I — 09:42-09:52; 31.I — 09:38-09:49.

 

Vārdiņi pret jebkurām sāpēm

Es izvilku visas sāpes caur ērkšķu krūmu, caur dadžu krūmu, es izvilku visas sāpes caur akmeni. Lai dziest karstumi — glāb (sirdzēja vārds) pie pirmā veselības iekš Dieva tā Tēva, Dieva tā Dēla un Tēva un Dieva tā cienīgā Svētā Gara. Amen. + + + Glābt man palīdzi — ar svētiem vārdiem iekš Dieva tā Tēva, Dieva tā Dēla, Dieva tā cienīgā Svētā Gara. Amen + Amen + Amen.

9 reizes jārunā.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Ak, šie stīvie pleci!

Laikam jau katram no mums, vairāk vai mazāk, dienas beigās nācies izjust smagumu un sasprindzinājumu plecos — it kā visu dienu būtu staigājuši ar lielu kartupeļu maisu uz muguras. Un cik labi, ja kāds no mājiniekiem var izmasēt  sāpošos plecus! Kā sev palīdzēt? Varbūt sākt vingrot, aiziet uz sildošām procedūrām, masāžu?

Vispirms uzdosim sev dažus jautājumus par mūsu ikdienas aktivitātēm:

 Vai datora klaviatūra nav novietota pārāk augstu? Tāpēc rokas jātur augstāk un tas veicina plecu muskuļu sasprindzinājumu.

 Vai bieži runājat pa telefonu? Tas arī veicina viena pleca muskuļa saīsināšanos.

 Vai sarunājoties otrs cilvēks vienmēr jums sēž tieši pretī?...

 

Trigeru punktu lokalizācija un raksturojums:

TP 1. Cilvēks jūt stipras sāpes kakla aizmugurējā sānu daļā. Sāpēm pastāvīgs raksturs, tās saistītas ar sāpēm deniņu rajonā tajā pašā ķermeņa pusē. Retāk — sāpes apakšžokļa stūrī.

TP 2. Izraisa līdzīgas sāpes kakla rajonā…

 (Raksta turpinājumu lasiet žurnālā)

 

VADIMS PUHARTS, fizioterapeits

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Veselības prognoze

2017.gada emocionālais simbols Gailis pret veselību izturas visai bezatbildīgi, jo visa uzmanība taču jāvelta karjeras un privātās dzīves veidošanai un spodrināšanai. Tāpēc nevajadzētu paļauties uz aklu veiksmi, bet pašiem uzņemties atbildību par savu veselību. Šis gads palīdzēs labāk izprast savu ķermeni, iemācīties ieklausīties izjūtās un sekot ēdienkartei, neaizmirstot arī fiziskās aktivitātes.

Ziemas periods 2017.gadā Aunam pārsvarā nebūs viegls tieši veselības ziņā. Bieža saaukstēšanās un dažādas citas kaites liks pārskatīt attieksmi pret veselīgu dzīvesveidu…

Vērsim 2017.gadā galvenās raizes sagādās jauni liekie kilogrami. Daži šīs zīmes pārstāvji var pat nepamanīt, ka kļūst krietni apaļīgāki, kamēr citi būs bezgala noraizējušies par slaidās līnijas saglabāšanu…

Dvīņiem veselības ziņā paveicies vairāk nekā pārējiem, jo 2017.gads viņiem neatnesīs ne nopietnas slimības, ne citas vērā ņemamas veselības problēmas…

(Raksta turpinājumu lasiet žurnālā)

Sagatavoja EVITA BRUNEVSKA

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Vēža epidēmija Latvijā — liekam prātus kopā

Epidēmija «bez iemesla»

Apmēram tā pret vēža epidēmiju izturas Latvijas administrācija. Skaidrs tomēr, ka iemesls ir, un tas galvenokārt ir — vides, pārtikas, parfimērijas un kosmētikas piesārņojums. Pareizā dzīvesstila propagandisti atzīst, ka «no smagajiem metāliem mēs nevaram izvairīties». Tai pašā laikā aptiekās nav neviena preparāta, kas domāti, lai izvadītu smagos metālus no organisma. Padomijā šim nolūkam lietoja lēto EDTA, tagad tautai atliek vien paļauties uz sulām, kuras var arī nebūt pietiekami efektīgas. Zāļu aģentūra vienkārši atļauj indēt tautu…

 

Onkoloģija kā pārpratums

Otrā Pasaules kara priekšvakarā divus ASV farmakologus nosūtīja pētīt ķīmisko ieroču medicīniskās īpašības. Viņi pievērsās sinepju gāzei, secināja, ka tā ir pārāk gaistoša eksperimentiem un, aizvietojot sēra atomu ar slāpekli, ieguva tā dēvētos slāpekļa iprītus. Pētījumu rezultātā radās onkoloģijā izmantojamais alkilējošais aģents (DNS sagrāvējs) embihīns, kuru vienlaikus varēja izmantot arī par ķīmisko kaujas vielu HN2…

Toksiskums ir un paliek neatņemama oficiālās onkoloģijas sastāvdaļa arī šodien. Statistika liecina, ka pēdējo 16 gadu laikā onkoloģijas efektivitāte praktiski nav mainījusies. Neliela dzīvildzes palielināšanās pēdējos 45 gados drīzāk skaidrojama ar ātrāku audzēja atklāšanu, nekā ārstēšanas metožu uzlabošanos, — paskaidro profesors Bīlars, bijušais ASV Nacionālā Vēža institūta epidemiologs. Onkologi ciena arī sevišķi indīgas metaboliskās (vielmaiņas) metodes, kaut pēdējos 40 gados atklāts ne mazums netoksisku iespēju pacienta bioķīmijas manipulācijai…

(Raksta turpinājumu lasiet žurnālā)

No ārvalstu ziņām un personīgās pieredzes sagatavojis Dr.Chem. Edgars Alksnis,

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Derīgi padomi

Ananass pret klepu…

(Raksta turpinājumu lasiet žurnālā)

Sagatavoja Evita Brunevska

 

Atslodzes dienas

Atslodzes dienas attīra organismu no sāļiem un liekā šķidruma, līdz ar to uz īsu laiku samazinot ķermeņa svaru. Nedrīkst lietot ne vārāmo sāli, ne sāli saturošas garšvielas. Dienā papildus ieteicams izdzert litru zāļu (vislabāk nātru) tējas, negāzēta minerālūdens vai bez sāls vārīta dārzeņu buljona…

(Raksta turpinājumu lasiet žurnālā)

Sagatavoja AGATE RINDA

 

Ābolu un rīsu diēta…

(Raksta turpinājumu lasiet žurnālā)

Sagatavoja AGATE RINDA

 

Dziednieciskais sīpols

Pret temperatūru. Ideāls līdzeklis, ko var izmantot temperatūras samazināšanai maziem bērniem. Sagrieziet sīpola galviņu lielos ripuļos, izmērcējiet tos ābolu etiķī un pielieciet šo kompresi pie slimnieciņa pēdām.  Augsta temperatūra nokrītas ļoti ātri.

Asiņošanas apturēšanai...

Zāles pret apdegumiem...

Sīpols pret klepu...

(Raksta turpinājumu lasiet žurnālā)

Iesūtīja SANDRA LAKSTĪGALA

 

Mūsu draugi

Uzdot jautājumu

Šeit Jūs varāt uzdot jautājumu "Zintnieka" redakcijai vai arī atstāt savu atsauksmi par žurnāla darbību.

Turpināt