Paldies, Jūsu jautājums ir veiksmīgi nosutīts

 

Uzdot jautājumu

 

Jūsu e-pasta adrese: (nekorekta adrese)

Jautājums: (ievadiet tekstu)

(nepareizi)

 

Citi 2017.gada žurnālu numuri:

01020304050607080910111214151617181920212223

 

Žurnāls 2017-7

Žurnāla «Zintnieks» 7.numurā lasiet:

  • Zodiaka zīmju arabeskas — Vērsis
  • Kad mežs ienāk pilsētā… (Anda Šteinharde)
  • Saules gaita debess lokā… (Anita Plēsuma)
  • Klusā nedēļa (Maija Krumte)
  • Vārdi un nevārdi laika ritumā (Aiga Purviņa)
  • Latvietis Reiters vācieša Glika ēnā (Uno Sēlis)
  • Man ir svarīgs mērķis — operetei savas mājas! Saruna ar Latvijas operetes fonda Operetes un muzikālā teātra biedrības valdes priekšsēdētāju AGIJU OZOLIŅU-KOZLOVSKU (Antra Krastiņa)
  • Slimību cēloņi un afirmācijas (Ella Brunte)
  • Garīgās attīstības Zelta ceļš (Skaidrīte Aleksejeva)
  • Par Kristus svētvietām (Skaidrīte Skuja)
  • Beidzot esmu pamanīts! Saruna ar tāsiķi PĒTERI ZVIRBULI (Normunds Smaļinskis)
  • Lasītāju daiļrade!
  • Noslēpumainības plīvurā tītie procesi: Senās Īrijas noslēpumi (Georgs Pains); Visuma zinātniskā vēsture (Maruta Kaņepecka)
  • Tests. Guļamistaba (Dins Rūtenbergs)
  • Augstas inteliģences pazīmes (Karlīne Martinsone)
  • Vēstules!
  • Ir laiks ar apgūto dalīties. Saruna ar dziednieci IVETU HVECKOVIČU (Antra Krastiņa)
  • Sniedz roku draugs: Kāpēc bērns jūtas vientuļš? (Ligita Ābolniece), Iepazīsimies!
  • Tautas metodes zobu balināšanai (Evita Brunevska)
  • Astroloģisko un numeroloģisko ziņu mozaīka: Vis, vis... (Sandra Lakstīgala); Mīļākais skaitlis (Anna Bītere); Jāpāņu dievu horoskops (Dins Rūtenbergs); Katram sava zīmēšanas terapija (Liene Samtiņa); Numeroloģija un pareģošana
  • www.zintnieks.lv
  • Kuru vīnu izvēlēties (Aigars Audiņš)
  • Sievietes jaunības hormons (Daiga Blicava)
  • «Zintnieka» grāmata «Āderes. Veselība. Mājoklis.»
  • Mans veselīgais ēdiens: Olas veselībai (Santa Bauska)
  • Jūs jautājat — «Zintnieks» atbild: Mājas darbi samazina lieko svaru! (Agate Rinda); Matu balināšana (Uldis Sējāns); Zvaigžņu nosaukumi (Uldis Sējāns); Rozes nesmaržo? (Līna Kalniņa); Kāpēc rodas atraugas? (Liene Samtiņa)
  • Informācija «Zintnieka» lasītājiem par TAUTAS MEDICĪNAS speciālistiem
  • Interesantas lietas
  • Izklaides lappuses
  • Derīgi padomi: Neparasti par olām (Anita Plēsuma); Bērzu pumpuri (Inga Dāboliņa)
  • Dziednieku reklāmas, fotogrāfijas, zīmējumi...

 

 

 

 

 

 

 

 

 

VĒRSIS

(21.aprīlis-20.maijs)

Vērsis — auglības simbols. Šīs Zodiaka zīmes simbolika ir saistīta ar matēriju — fizisko, Zemes ķermeni. Blīvā masa, kas ir piepildīta ar neizsmeļamiem dzīvības spēkiem, senatnē saistījās ar Debesu Govi. Viņas Zemes analogs ir govs-barotāja.

Pretstatā šīm govīm eksistēja mīts par citu vērsi — drausmīgo briesmoni Minotauru, kas slēpjas pašu egoistiskāko vēlēšanos un baiļu labirintā.

Lielās kosmiskās mistērijas dziļuma būtība zodiakālam Vērsim — iegūt katrā pasaules radītā blīvā ķermeņa daļiņā Dievišķo Uguns dzirkstelīti, kuru atnesis sev līdzi zodiakālais Auns, lai tā varētu eksistēt vesela un saglabāta.

Vērša dzīves kredo: «Man pieder.» Dievišķās Uguns daļiņas iegūšana un spēja tai nodrošināt tālāku attīstību skaistajā, blīvajā ķermenī — tāds ir Vērša kosmiskais uzdevums. Pamatīgums, lēnīgums, stūrgalvība, materiālisms, vēlme cienīt skaistumu, mājīgumu, materiālo komfortu, veidot rezerves…

 (Raksta turpinājumu lasiet žurnālā)

Inese Kaģe, astroloģe t. 26334364)

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Kad mežs ienāk pilsētā...

«...Bet mežs nāca un nāca, mežam tik daudz bija ziedu un lapu, ka trokšņi apauga ar sūnām. Tie vēl skrēja un kustējās, bet jau mīksti un samtaini, arvien smagāki un smagāki, līdz nokrita, palika un apauga zaļi un klusi kā ciņi mežā. Pelēkos pilsētas putekļus mežs ievilka savās zaļajās nāsīs, nošķaudījās, noklepojās, un putekļu jau vairs nebija, gaiss atkal bija tīrs un dzidri zaļš.» Imanta Ziedoņa Zaļā pasaka par mežu, kurš ienāca pilsētā, man bijusi īpaši tuva jau no bērnības, laukos dzīvojot, un pēc tam uz pilsētu pārvācoties. Diemžēl Rīgas centrā pēdējo gadu laikā izcirsti daudzi koki un pat veseli skvēriņi, lai vietā uzceltu betona un stikla birojus vai viesnīcas. Tieši tāpēc tik lielu vērību piešķiru katram retajam kociņam, kas vēl palicis. Un tieši koki iemieso gadalaiku maiņu un laika ritējumu dabā.

Pie mūsu mājas pirms pieciem gadiem iestādīja jaunus kastaņas kociņus. Katru pavasari neticīgi aptaustu lipīgos pumpurus, pēc mirkļa tie jau pilni baltām ziedu svecēm. Izbrīnu rada arī tik ātri nogatavojušies mazi kastanīšu ķekari un tad arī lieli apaļi kastaņaugļi, kas neaizsniedzami un stingri turas kaut kur augstu kokā. Tad nāk gaidīšanas mirklis — tūlīt, tūlīt būs rudens un varēs no zemes pielasīt pilnas kabatas kastaņiem un dāvināt visiem draugiem! Tad rudenī skatījos kā skarbais vējš noplēsis manas ielas kastaņiem visas lapas...

Šodien neticīgi taustīju lipīgos pumpurus, kas jau atkal grasās vērties. Izvilku no kabatas pērno kastani un izbrīnā nodomāju: «Kā — jau?! Bet es taču tikai vakar pilnām saujām lasīju nobirušos kastaņus!…»

Tieši tad arī radās doma — nest mežu uz pilsētu! Visdažādākajās vietās slepeni stādīt sniegpulksteņus, krokusus vai citas šķietami sīkas un nemanāmas puķītes. Nu jau kārtējo reizi pie mana kastaņa trotuāra malā arī sniegpulkstenītes izlauzušās caur nomīto zemi un zilām acīm lūkojas pret pelēkajām pilsētas debesīm.

Ņem arī Tu sēklu, sīpoliņu vai gatavu stādu no sava dārza un liec kādā zemes pleķītī mūsu galvaspilsētas centrā — tas būs Tavs un Dabas kopīgais mākslas darbs priekš mums visiem!

«...Katru gadu pilsētā ienāk zaļš mežs un nokož smakas un smirdoņas, noklusina trokšņus un iznīcina putekļus. Vai tu atceries, kā pagājušajā gadā mežs ienāca pilsētā? Kad viņš gāja prom, taisni žēl palika, gribējās iet līdzi. Šogad viņš atkal nāks. Tikai nekad nevar zināt, kad. Es vakar biju mežā. Klausījos, skatījos — nekā nemana. Es prasu: «Nenāksi uz pilsētu? Nenāksi uz pilsētu?» Neatbild. Klusē.

Liels, zaļš mežs.

LIELS, LIELS ZAĻŠ, ZAĻŠ MEŽS.»

ANDA ŠTEINHARDE

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Klusā nedēļa

Lieldienas ievada Klusā nedēļa ar Pūpolsvētdienu, Zaļo ceturtdienu, Lielo piektdienu un Kluso sestdienu.

Zaļā ceturtdiena

Zaļā ir cerības krāsa. Kristiešiem visā pasaulē Zaļā ceturtdiena ir Svētā vakarēdiena diena, tāpēc ļaudis ar īpašu degsmi iet pie dievgalda. Galvenais Zaļās ceturtdienas notikums ir Jēzus un viņa mācekļu pēdējais mielasts. To tad arī šai dienā svin. Tas ir kluss pārdomu laiks, sevis izvērtēšanas laiks…

 

Lielā piektdiena

Diena, kad Jēzus tika sists krustā. Ar ērkšķu vainagu — jaunās valdniecības simbolu — galvā viņš devās uz Golgātas kalnu, kas atradās mazliet ārpus Jeruzalemes, nesdams savu krustu. Ievērojot tautas tradīcijas…

 

Klusā sestdiena

Pati klusākā no visām Klusās nedēļas dienām. Diena, kad Kristus dusēja kapā. Viņa mācekļi bija bailēs aizbēguši, un kapam aizvelts liels akmens priekšā…

 (Raksta turpinājumu lasiet žurnālā)

sagatavoja MAIJA KRUMTE

 

 

 

 

 

 

 

 

Man ir svarīgs mērķis — operetei savas mājas!

AGIJAS OZOLIŅAS-KOZLOVSKAS, «Latvijas operetes fonda» Operetes un muzikālā teātra biedrības valdes priekšsēdētājas uzņēmību, aizrautību ar savu lietu un apņēmību uzsākto novest līdz galam var tikai apbrīnot. Operete (itāļu val. — mazā opera) Latvijā ar panākumiem darbojās no 1945. līdz 1995.gadam, tad tika likvidēta. Par to izbrīnījušies, izmisuši bija ne tikai operetes mākslinieki, bet arī skatītāji, jo viņiem trūka šī žanra dāvātā vieglā, gaišā prieka un smieklu šalts. Gandrīz 20 gadus pēc tam, 2013.gada vasarā, tika nodibināts Latvijas operetes fonds — aizsākās operetes atdzimšana.

…— Bērni, arī pati, pie lauku dzīves pieradāt ātri? It kā šķiet ļoti romantiski — māja meža vidū, bet lauki ir lauki.

— Mēs ar vīru Patrīcijai un Henrijam izstāstījām par visiem dzīvošanas laukos plusiem. Turklāt šajos laikos dzīves apstākļi laukos iespējami tādi pat, kā pilsētā, bet ar to, ka veikals, aptieka, frizētava nav ik uz stūra, gan jārēķinās.

Rīgā dzīvoju Stabu un Čaka ielas krustojumā, kājām aizskrēju gan uz Dārziņa mūzikas vidusskolu, gan vēlāk uz Mūzikas akadēmiju, tolaik sauktu par kondženi. Tagad uz darbu Rīgā jābrauc ar mašīnu, jādomā, kur to nolikt. Protams, ka sākumā tas ir neierasti, joprojām Rīgā jūties kā mājās, bet... tā vairs nav tavas mājas. Tomēr laukos ir kaut kas fascinējošs. Tikai nez vai es kādreiz palikšu par īstu laucinieci, pagaidām vēl neesmu izjutusi arī lauku darbu burvību. Varu tikai apbrīnot cilvēkus, kuriem ir zaļie pirkstiņi. Mums operetē tādi ir Sonorai Vaicei. Un, kad viņi uztaustot stādīšanas un audzēšanas prieku, tad esot «āķis lūpā», bet — laikam tomēr katram savs. Mani pagaidām piepilda lauku miers, daba, un ar to, vismaz pašlaik, gana. Dabas burvību izjūtu pat ziemā, tumsā mājās braucot. Gar ceļa malām majestātiskā mierā stāv apsnigušie koki, pār ceļu pārskrien stirniņa vai aizcilpo zaķis... Arī briežus un alņus esmu redzējusi. Pavasarī, tikko atlidojuši, dažu metru attālumā no mājas terases pastaigājas stārķi. Dažkārt nemaz negribas braukt uz Rīgu, bet darba duna ir tāda, ka pat nedēļu netieku aizbraukt uz Murjāņiem. Tāpēc man jāsaka paldies! vīram, ka viņš mani saprot — citādi nevarētu darīt to, ko daru…

Kā jūs «sapināties» ar opereti? Kam vispār pieder ideja to atjaunot?

— Domāju, ka ideja par operetes atjaunošanu dzima jau tajā pašā brīdī, kad to likvidēja — pareizāk sakot, apvienoja ar operu. Periodiski par to runājuši gan profesionāļi, gan publika, jo visi pie operetes bija pieraduši, stāvējuši rindā pēc biļetēm un guvuši milzum daudz prieka par uz skatuves redzēto un dzirdēto. Neviens cits teātris nav bijis tik izcili apmeklēts kā Operetes teātris. Turklāt interesanti, ka gandrīz katram, ar ko runāju, bijusi kaut kāda sasaiste ar Operetes teātri — vienam māsas vīrs tajā strādājis, citam kāds radinieks tajā dziedājis vai dejojis. Šobrīd operete atdzimst visā pasaulē. Tātad būtībā tikai loģiski, ka kādam vajadzēja ķerties pie darba, kas pavērtu ceļu operetes atdzimšanai, un — es nodibināju Latvijas operetes fondu

Operete, salīdzinot ar operu, ir tautai tuvāka, saprotamāka.

— Noteikti. Operā ir izteikti dramatiski sižeti, ļoti skaista, bet nopietna mūzika. Ne visi to saprot un ne visiem tas patīk. Man pat stāstīti gadījumi, kad bērni, aizvesti uz operu šādam muzikālajam baudījumam īsti nesagatavoti, ieguvuši bērnības traumu — vēlāk viņus nevarējuši piedabūt iet uz operu. Tas nav ne labi, ne slikti, bet katram dzīves periodam ir kaut kas savs, tam vairāk piemērots. Tāpēc vēl jo vairāk jābūt izvēles iespējām. Turklāt ne vienmēr gribas klausīties, redzēt kaut ko nopietnu, dažkārt vienkārši uznāk kāre baudīt kaut ko skaistu. Jauneklīgā, šarmantā operete tam ir kā radīta, jo tās galvenā vērtība ir vienkāršā, bet skaistā un harmoniskā mūzika. Operetē nedzirdēsiet kakofoniju jeb juceklīgu skaņu sakopojumu, uz skatuves neredzēsiet šausmas, slepkavības, un no tās nedvesīs traģika. Gluži pretēji — beigas vienmēr būs laimīgas. Šodienas cilvēkam tas ir ārkārtīgi svarīgi, jo apkārt esošajā telpā ļoti trūkst labo emociju. Dzīve nav rožu dārzs — cilvēki ļoti daudz strādā, ir noguruši, katram ir kaut kādas problēmas. Un operetes apmeklējums dod brīnišķīgu iespēju atslēgties no ikdienas un priecēt acis, redzot skaistus cilvēkus, dzirkstošas dejas. Šajā ziņā operete ir nežēlīga — visiem, kas kāpj uz skatuves, jābūt labiem augumiem jeb, kā teica vecmeistars Kaijaks — sievietēm jābūt tādām, lai viņas iekārotu visi vīrieši, un vīriešiem tādiem, lai viņos iemīlētos visas sievietes!...

Par Latvijas Operetes fonda patronesi kļuvusi pazīstamā banķiere un mākslas pazinēja Ilze Jurkāne — varbūt tas dod cerību, ka pie savas mājas tiksiet ātrāk?

— Viņa ir brīnišķīgs cilvēks! Lai gan agrāk Ilzi nepazinu, ātri sapratu — ja viņa kaut kam ķeras klāt, tad seko notiekošajam, domā līdzi un no sirds iesaistās darbā. Turklāt arī Ilze ir pārliecināta, ka Operetes teātrim, vai to sauksim par Muzikālo teātri vai Operetes un mūziklu teātri, Latvijā ir jābūt, un operetei, kā žanram, skatītājiem jābūt pieejamai regulāri. Un es ticu, ka mēs kopā izdarīsim daudz labu darbu…

Ja cilvēks kaut ko dara no sirds, tad kādā mirklī viņa darbs tiek novērtēts un ceļš uz mērķi atveras...

— Ja Dievs nebūtu gribējis, lai uzsāku operetes atjaunošanas darbu, ja arvien nebūtu palīdzējis, es līdz šodienai nebūtu izturējusi, mēs nebūtu sasnieguši to, ko esam sasnieguši.

Un varbūt tagad Viņš skatās uz jums un domā: Paga, paga — tu izturēsi līdz uzvarošajām beigām vai nē?

— Dievs mūs vada ar mīlestību. Svarīgi ir to zināt un tam ticēt.

Nesen kāds cilvēks man teica, ka viņš ar saviem sīkajiem lūgumiem Dievu netraucē — Viņam esot gana daudz cita darāmā. Un nez vai Viņš vispār uzklausot katru sadzīvisko lūgšanu.

— Dievam neviens cilvēks nav par mazu, Viņš mīl un sadzird katru. Jautājums tikai — vai mēs sadzirdam Dievu? Pati esmu piedzīvojusi situācijas — zinu, jūtu, ka jādara, bet izdaru savādāk — nepaklausu Dieva balsij, iekšējai balsij jeb intuīcijai, un rezultāts bijis attiecīgs. Cilvēkā ir jābūt paļāvībai, jāatrod laiks, lai sevi pabarotu ar Dieva vārdu. Tad tas arī darbosies.

 (Raksta turpinājumu lasiet žurnālā)

LĪNA ZĀLĪTE

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Slimību cēloņi un afirmācijas

Tā kā slimības «rodas galvā», piedāvājam amerikāņu ārstes un dziednieces Luīzes Heijas skaidrojumu par iespējamo kaites cēloni un afirmāciju par to. Uzskaitītas tikai biežāk sastopamās kaites.

Piemērs:

Slimība

Tās iespējamais iemesls.

Afirmācija, kas jārunā.

 

A

Abscess (strutu uzkrāšanās audos)

Mokošas domas par pāridarījumiem, noniecināšanu un atriebību.

Es atbrīvoju savas domas. Pagātnei pielikts punkts.

Acu sausums

Ļaunas acis. Nevēlēšanās skatīties ar mīlestību. Ļaunprātības izpausme vai nespēja piedot.             

Es labprāt piedodu. Es padaru savu skatienu dzīvu, skatos ar izpratni un jūtu līdzi.

Acu slimības (miežagrauds)

Nepatīk tas, ko jūs saskatāt savā dzīvē.

No šī brīža es veidoju  dzīvi, uz kuru man patīk skatīties.

Acu slimības (astigmatisms)

Sava ES neatzīšana. Bailes ieraudzīt sevi patiesā gaismā.

No šī brīža es redzu savu skaistumu un spozmi.

Acu slimības (glaukoma)

Stūrgalvīga nevēlēšanās piedot. Nomāc iesīkstējuši aizvainojumi.

Es skatos uz visu ar mīlestību un maigumu.

Acu slimības (katarakta)

Nespēja skatīties nākotnē ar prieku. Neskaidra nākotne.

Dzīve ir mūžīga un prieka pilna.

Acu slimības (šķielēšana, keratīts)

Nevēlēšanās redzēt apkārt notiekošo. Darīšana par spīti.

Es droši pieņemu apkārt notiekošo. Manā dvēselē ir miers.

Acu slimības (tālredzība)

Sajūta, ka nepiederat šai pasaulei.

Šeit un šajā mirklī esmu savā vietā un drošībā.

Acu slimības (tuvredzība, miopija)

Bailes no nākotnes.         Es pieņemu Dieva vadību un vienmēr esmu drošībā.

Adenoīdi

Nesaskaņas ģimenē, strīdi. Bērns, kas jūtas nevēlams.

Šis bērns ir vajadzīgs, viņš ir gaidīts un dievināms.

Adisona slimība (hroniska virsnieru garozas mazspēja)

Akūts emociju bads. Dusmas, kas vērstas pret sevi.

Es ar mīlestību rūpējos par savu ķermeni, domām un emocijām.

AIDS

Neaizsargātības un bezcerības sajūta. Spēcīga ticība savam nederīgumam.

Es esmu būtiska Visuma daļa, mani mīl pati Dzīve. Man piemīt spēks un spējas. Es mīlu un cienu visu, kas ir manī.

Aizdegune (izdalījumi)

Iekšējās raudas. Bērna asaras. Jušanās kā upurim.

Es apzinos, ka manas pasaules radošais spēks esmu es pats, un pieņemu to. No šī brīža es izbaudu savu dzīvi.

Aizcietējumi

Nevēlēšanās šķirties no novecojušām domām, iestigšana pagātnē. Dažreiz dzēlīgumā.

Šķiroties no pagātnes, manī ienāk jaunais, svaigais, vitālais. Dzīves straumi es laižu caur sevi.

Aknas

Dusmu un primitīvu emociju sakoncentrējums.

Mīlestība, miers un prieks — lūk, ko es pazīstu!

Aknu slimības (hepatīts, dzelte)

Nemitīga sūdzēšanās. Sava kašķīguma attaisnošana un sevis maldināšana.

No šī brīža es dzīvoju ar skaidru dvēseli. Es meklēju un visur atrodu mīlestību.

Alcheimera slimība (dzīves laikā iegūtas plānprātības veids)

Nevēlēšanās pieņemt pasauli tādu, kāda tā ir. Bezcerība un bezspēcība. Dusmas.             

Vienmēr būs kāds jaunāks vai labāks veids, lai baudītu dzīvi. Es piedodu un nododu pagātni aizmirstībai. Es ziedoju sevi priekam.

 (Raksta turpinājumu lasiet žurnālā)

ELLA BRUNE

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Beidzot esmu pamanīts!

Bērzs sevi atdod visu — sulai, malkai un tāsij, — saka amatnieks PĒTERIS ZVIRBULIS no Līgatnes novada, kurš sevi cienīgi dēvē par tāsiķi. Neatlaidīgi mācoties pašam un meklējot senā amata gudrības Latvijā un kaimiņzemēs,viņam  izdevies atjaunot senu amatu un bērza tāss apstrādes pamatprincipus un tehnikas. Gandrīz droši var uzskatīt, ka pirms viņa darbošanās sākuma šīs senās prasmes un zināšanas Latvijā būtībā bija gājušas zudībā. Ar Pēteri tiekos Brīvdabas muzeja Kurzemes scats istabā, kur viņš, nedaudz nosalis pēc garā ceļa, bauda otro rīta kafiju ar šķiņķa maizi. Sarunāsimies par amatnieku lietām un dzīvi kā tādu.

Cik Latvijā šobrīd ir tādu meistaru kā jūs, kas prot apstrādāt bērza tāsi?

— Šobrīd tādi profesionāli meistari esam pavisam četri — mana sieva, brāļa dēls, vedekla, kura mācījusies Mākslas akadēmijā, un es pats. Lietuvā, cik zinu, ir divi tādi meistari, bet Igaunijā nav neviena. Uz turieni gan savulaik brauca amatu mācīt no Novgorodas, taču Igaunijā šie cilvēki vairāk darbojas sava prieka jeb hobija pēc…

Un kā no Rīgas nokļuvāt Līgatnes pusē, kur šobrīd dzīvojat un kur jums tagad ir sava tāšu darbnīca?

— Pārdevām Rīgas māju un Līgatnē mums tagad ir jauna māja. Mēs uz laukiem aizgājām, paklausot premjera Repšes aicinājumam. Viņš toreiz teica, ka dzīve nākotnē Rīgā būšot dārga un pensionāriem nepiemērota. Rīga esot domāta jauniem cilvēkiem, tāpēc pensionāriem labāk būtu dzīvot laukos… Mēs tā arī izdarījām. Tagad ir tā, kā Repše toreiz teica — Rīga tiešām ir dārga dzīvošanai.

Tagad, kad ar tāsi cītīgi esmu nostrādājis veselus 30 gadus, beidzot esmu pamanīts! Mums kopā ar sievu ir kultūras zīme Latviskais mantojums, kuru piešķīra pati Kultūras ministre Žanete Jaunzeme Grende. Arī pašvaldību Jaunsleinis roku spieda un labus vārdus teica par lielo ieguldījumu amata atjaunošanā un attīstīšanā Latvijā. Tas ir tas manis izdarītais. Mana brāļa dēls 25 gadus mācījās manā darbnīcā, izrādīja interesi un pacietību. Tagad viņš ir izaudzis talantīgāks par mani, «rokas» internetā, un viņam ir savs skatījums par šo amatu — kā tam būs attīstīties tālāk…

Kur pie mums tagad var dabūt labu izejmateriālu cibiņu un citu tāšu lietu meistarošanai?

— Tāss jāmeklē krautuvēs, tur, kur tagad saved zāģētos kokus. Reizēm jāveļ lieli un smagi baļķi no viena sāna uz otru, vai jākāpj augšā augsti sakrautās baļķu grēdās, un tas reizēm var būt pat bīstami. Reti gadās, ka tas ir tuvu mājai. Bieži cilvēki zvana no otras Latvijas malas un saka, lai Zvirbuļu Pēteris braucot pēc tāss — mežs esot nozāģēts, atdošot par baltu velti. Tad nu es mēģinu aizbraukt. Paņemu līdzi arī mācekli, lai vieglāk lielos baļķus apvelt vai uzkāpt augšā pašā kokā.

Ārzemnieki tagad sev tāsi meklē Somijā un Krievijā, jo īpaši tie, kas ar to strādā Norvēģijā un Zviedrijā. Zviedri vispār savus bērzus pilnībā izcirtuši, tiem tuvākā bērza tāss jāmeklē pie somiem. Dzirdēts, ka tagad pēc tāss uz Latviju brauc daži no Krievijas — sagatavo to un tad ved pārdot uz Zviedriju. Visādi šodien notiek, tagad pasaule ir atvērta…

Senos laikos uz tāss arī rakstīja…

— Jā, es arī savus dzejoļus uz tāss rakstu! Uzrakstu un izkaru uz sētas tur, kur vasarā strādāju — Latgales sētā. Katrs amatnieks jau to savu darba stūrīti kaut kā grib padarīt skaistu un pievilcīgu. Ārzemniekiem mūsu muzejs ļoti patīk. Un tad jau viņi, šurp atnākuši, kaut ko no amatnieku sastrādātā arī nopērk. Man tik viena roka labi darbojas, tik, cik varu sastrādāt, tik uz šejieni atvedu. Par kādiem 400-600 eiro gada laikā sataisīto es te varu pārdot. Mans māceklis trijos gados vēl apguvis kalēja amatu, tagad iemācījies tāsi savienot ar varu un metālu. Labas lietas iemācījies taisīt visiem par prieku. Tiešām smuki, viņam labi sanāk.

Pēteris stāsta nesteidzīgi, lēni. Katru vārdu apsver, apdomā. Un patiesi — kur gan mums abiem šajā rītā tik ļoti būtu jāsteidzas? Vecās kurzemnieku guļbūves rāmums ikvienu nomierina, elektronisku viedierīču iztrūkums šīs senās būves aurā liekas pašsaprotams un pamatots. Kafija beidzot ir izmalkota, un Pēteris aicina aplūkot savus darinājumus, kurus izlicis rindā mājas ārpusē uz soliņa…

Tāšu cibiņām un dozītēm piemīt arī dažas interesantas īpašības. Esmu dzirdējis, ka pārtikas produkti tajās ilgi stāv un nebojājas…

— Ja tāšu dozītēs glabā sudraba lietas, tās nenosūbē. Nezinu, kā to izskaidrot, bet tā tas notiek. Man par to jau sen stāstīja Krievijas meistari, un es pašlaik veicu eksperimentu — tāšu dozītē ieliku vecu sudraba rokaspulksteni. Maija mēnesī taisīšu vaļā un skatīšos — būs vai nebūs apsūbējis, tajā stāvot.

Cik ilgi tāds tāšu podiņš vai cibiņa var kalpot un pastāvēt?

— Man kolekcijā ir labi saglabājusies pie Urāliem, Permā, taisīta ciba, kura ir 150 gadus veca un joprojām ļoti labā stāvoklī. Es tajā pēdējā laikā glabāju makaronus…

 (Raksta turpinājumu lasiet žurnālā)

Teksts un foto NORMUNDS SMAĻINSKIS

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Ir laiks ar apgūto dalīties

Dziednieces IVETAS HVECKOVIČAS ģimene viņas aizraušanos ar ezoteriku, dziedniecību sākumā uztvēra diezgan skeptiski, dažreiz «pavilka uz zoba». Tomēr tik ilgus gadus neatslābstoša interese par ezoteriku, mācības šajā jomā ir kļuvušas par daļu no viņas, izveidojušas viņas pasaules redzējumu — pavisam savādāku, kāds tas bija pirms tam. To var pieņemt, var nepieņemt, bet Iveta tam nu jau labu laiku vairs nepievērsš uzmanību. Jo katrs uz šīs planētas esošais cilvēks ir unikāls un tiesīgs izdarīt savu izvēli.

Katrā Latvijas ciematā, pilsētā ir kāds dziednieks, gaišreģis, zāļu tantiņa. Tu kādu zināji vai vismaz par viņu biji dzirdējusi jau bērnībā?

— Bērnībā — nē. Arī līdz tam ne, iekams ģimenē nesākās problēmsituācijas attiecībās, veselības ķibeles. Tad gan kā uz burvja mājienu, padomus ieteica paziņas, žurnālā «Zintnieks» bija atrodami dziednieku telefoni. Devāmies uz pieņemšanu pie Ērika Visora. Biju pārsteigta, kā var tik precīzi «nolasīt» informāciju no manis un dēla, no dzīvokļa plānojuma. — «Kā jūs varētu labi justies, guļot uz āderēm!» bija izbrīnīts dziednieks, un, iezīmējis tās plānā, piebilda: «Labi, ka vēl neesat pavisam veselību sabojājuši.» Izstāstīja, kādā jomā dēlam labāk izvēlēties profesiju. Mani pārsteidza, fascinēja šī tikšanās, nodomāju, ka arī man gribētos apgūt tādas prasmes. Un aizmirsu par to. Pagāja vairāki gadi. 2000.gads bija tāda robežšķirtne starp manu parasta cilvēka un jauno dzīvi. Mainījās dzīves situācija, sagriezās man neizskaidrojami notikumi, vajadzēja padomu. Šoreiz tie bija dziednieki Biruta Fedotova un Mārtiņš Rode. Palīdzēja abi, bet neatkarīgi viens no otra ieteica, lai mācos pati, ka manī pašā ir visas atbildes…

Kur tu, uzņēmēja, kurai Kokneses novada Iršu pagastā ir konditoreja un veikals, vēl atradi laiku iedziļināties ezoterikā, pievērsties dziedniecībai?

— Privātā uzņēmējdarbība man sākās tā: gribējās pamēģināt ko nebijušu, ielikt savu pāri plūstošo enerģiju jaunā lietā. Dzimtajā pagastā izveidojām veikaliņu. Darbu meklēja prasmīga cepēja — vai viņa nevarētu cept mums pārdošanai bulciņas? Kāpēc ne! Kaimiņu pagasta «bodniece», nopirkusi un pagaršojusi bulciņas, tās slavēja un piedāvāja — varbūt viņas veikaliņam arī varam piecept? Tik vienkārši. Tas bija pirms 20 gadiem. Tad bija strauja augšupeja, pieauga darbinieku skaits un ražošanas apjomi. «Zemīšu» konditorejas produkcija vienmēr bijusi īpaši garšīga, īsta. Bet dzīvē nav kāpumi vien. Pēdējie gadi Latvijas laukiem nav labi, tie paliek tukšāki. Resursu dārdzība, nodokļu slogs, tam pretī pirktspējas samazināšanās arī mums liek «sarauties», optimizēties. Pārdevējas pārdod, cepējas sacep. Darbu zina. Man nav ik brīdi jābūt klāt. Varu vairāk nodoties savai sirdslietai…

Kādas slimības, kaites tev izdodas izdziedināt vislabāk? Ja atnākušais īsti nezina, kas viņam kaiš, vari viņam to «pateikt priekšā»? To redzi, sajūti?

— Katrs jau nāk ar savu vajadzību, jautājamo. Ar to arī strādājam — vispirms vaļsirdīga saruna, kura izceļ gaismā, parāda problēmu. Nepieciešams aizkļūt līdz problēmas cēlonim, «saknei»: no kā simptomi, slimība, ķibeles, samezglojumi attiecībās. Pārbaudu cilvēka enerģijas plūsmu, auru — vai tajās nav traucējumu. Katra liksta kaut kur pieķeras. Ja vajadzīgs, attīru, novācu pieslēgumus, caur kuriem aiztek enerģija. Bet jāsaprot, ka ne jau lāsti, ļauna acs, noskaudums, ārējie notikumi ir primārais cēlonis. Kaut kas cilvēkā pašā ir devis pielaidi šai situācijai. Iztēlosimies nostieptu gumiju, kuru tur abas iesaistītās puses. Ja viens to palaidīs vaļā, spriedze pazudīs, bet otram, ja neatlaidīs — tā trāpīs, sāpēs. Simptomi bieži ir psihosomatiski — emocionāla pārdzīvojuma atspoguļojums. Nieze, alerģija — cilvēks ir aizkaitināts, nevar kaut ko pieņemt, nav pa spēkam atrisināt situāciju. Dažādi simptomi norāda uz konfliktu, problēmu pašā cilvēkā, uz īpašību kopumu, kuras traucē personības izaugsmei. Ar tām jāstrādā, cita atveseļošanās ceļa nav. Tikai tad, ja cilvēks tam gatavs, ir jēga ieteikt līdzekļus organisma stiprināšanai, atjaunošanai…

Pavasarī visiem novājināta imūnsistēma. Kā to stiprināt? Kādas ir tavas metodes?

— Ziemā trūkst saules gaismas, vitamīnu, pasliktinās pašsajūta, zūd dzīvesprieks, līdz ar to vairāk ķeras vīrusi. Tad cilvēki problēmas jūt saasināti, vairāk uztver melnās krāsas, slimo. Organismu vajag spēcināt. Dabas līdzekļos ir liels spēks — medus, ingvers, citrons, ķiploks, sīpols, rutki un bietes. Zāļu tējas — liepziedu, vīgriežu, bērzu lapu, pelašķu, vērmeļu. Ziemā iedarbīgs ir Latvijā ražotais skuju hlorofila dzēriens «Ho-Fi», tas lieliski saved kārtībā skābju-sārmu līdzsvaru organismā, balansē. Tomēr bez problēmu analīzes, sevis izprašanas un izmainīšanas, vēlamais rezultāts tāpat nebūs noturīgs...

Cik liela nozīme mūsu dzīvē ir labestībai, pozitīvai domāšanai, optimismam — šobrīd mani pievarējusi slimība, iet slikti, bet gan es tikšu laukā no melnās svītras, būšu vesels un darīt varošs!

— Tādai jābūt dzīves uztverei. «Visi man labi bija/ Kad es pati laba biju» māca tautas dziesma. Melnā strīpa ir pašu rīcības un domu haosa sekas. Kaut ko nezinājām, kļūdījāmies. Neviens nav apsolījis gludu dzīvi, bez piedzīvojumiem un mācībām, baltu dvielīti zem kājām visa dzīvesceļa garumā. Dažādie notikumi ir mācības, no kuriem izdarīt secinājumus. Ja neesam sapratuši uzdoto, nāk skarbāki notikumi par to pašu tēmu — atkal «kāpjam uz tiem pašiem grābekļiem». Jāsaprot divas lietas. Pirmā — viss ir manī. Un izmainīt mēs varam tikai vienu cilvēku — paši sevi. Otrā — visam mūsu dzīves kaleidoskopā ir sava vieta. Nevaram izslēgt, «izdzēst» ne cilvēkus, ne notikumus. Tie ir jāpieņem kā dzīves skola, ar pateicību par iegūto mācību. Tad notikušais bagātinās un norūdīs. Mācība saprasta — «grābekļi» savu izpildījuši un pazūd. Nāk pretī citādi cilvēki, citādi notikumi. Labāki, harmoniskāki…

Koknesē esi izveidojusi «Personības attīstības centru «AURA»». Kādas aktivitātes tajā notiek, ir daudz interesentu?

— Centrs «AURA» pastāv jau kopš 2011.gada. Kad bijām piekusuši braukāt pēc zināšanām uz Rīgu, daži domubiedri saņēmāmies, un, uzrakstot «Altum» projektu, iekārtojām sev nelielas telpas. Kopš pašiem sākumiem tas bijis interešu klubs, te notikušas dažādas ezoteriska satura lekcijas, joprojām notiek Reiki meistara Oļega Demidova vadītie Reiki meditācijas apļi. Četrus gadus mūsu telpās darbojās dziedniecības centra «Akvilona» filiāle. Es pati šeit esmu beigusi «Akvilonas» trīs gadu kursu. Tie bija bagāti gadi ar iespējām iepazīt daudzus harizmātiskus pasniedzējus: Oskaru Peipiņu, Ivetu Čeveri, Veltu Golubinu, Valdi Svirski, Gunaru Narbutu, Dmitriju Guļajevu un citus. Viņi paplašināja mūsu redzesloku, deva bagātīgas zināšanas, veicināja izaugsmi — lai kā dziednieki mēs tālāk varētu doties paši. Par to viņiem mūsu pateicība!...

 (Raksta turpinājumu lasiet žurnālā)

lĪNA ZĀLĪTE

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Katram sava zīmēšanas terapija

 Jau sen zināms, ka zīmējumi, raksti un dažādas krāsas ietekmē cilvēka psiholoģisko stāvokli. Zinot, kāds raksts un krāsa vislabāk iedarbojas uz jūsu zīmi, spēsiet iegūt iekšējo harmoniju un piesaistīt sev veiksmi un panākumus.

Auns

Šīs ugunīgās Zodiaka zīmes pārstāvjiem sakoncentrēties uzdevumu risināšanai bieži vien traucē mutuļojošas emocijas. Jums tās nomierināt palīdzēs sīki raksti ar lielu skaitu atkārtojumu un «ūdens» krāsas: visas zilā un zaļā nokrāsas.

Vērsis

Jums droši vien pazīstams nemiers pirms svarīgiem pasākumiem. Satrauktās kustības, balss drebēšanu un roku trīcēšanu palīdzēs nomierināt apļi un loki, izkrāsoti košās, siltās krāsās: sarkanā, oranžā, dzeltenā.

Dvīņi

Dvīņiem mēdz būt sarežģīti veikt nepieciešamo izvēli: viņu divējādā daba pastāvīgi velk Dvīņus uz dažādām pusēm, traucējot pieņemt pareizo lēmumu. Sakopot domas un spert soli vienā no diviem virzieniem palīdzēs viļņotu un taisnu līniju zīmēšana. Šie zīmējumi jāizkrāso «zemes» toņos: brūnā, pelēkā, melnā, tumši zaļā krāsā…

 (Raksta turpinājumu lasiet žurnālā)

Sagatavoja LIENE SAMTIŅA

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Olas veselībai

Kad cilvēki sāka ēst olas?

Ja cilvēki spiesti ilgāku laiku pavadīt džungļos vai uz neapdzīvotas salas, viņiem jāēd, kas pagadās. Droši vien arī senais cilvēks, nokļuvis līdzīgā situācijā, pirmoreiz nogaršoja putnu olas. Vistas pirmoreiz parādījušās Indijas džungļos. Pasaulē tās izplatījās jau ilgi pirms tam, kad senie hronisti sāka pierakstīt vēstures notikumus.

Ķīnā vistas pazina jau pirms 3500 gadu. Kad romieši sāka virzīties uz Ziemeļiem, viņi ieraudzīja vistas arī Anglijā, Gallijā un ģermāņu cilšu apdzīvotajās vietās. Rietumu puslodē vistu nebija līdz Kolumba otrajam braucienam — 1493.gadā.

Daudzi cilvēki domā, ka olas satur holesterīnu un var izraisīt kādu sirds slimību. Bet pētnieki paziņojuši, ka šim ēdienam nav nekādas saiknes ar sirds slimībām.

Veselības eksperti norāda, ka olas ir perfekts ēdiens. To baltā daļa sniedz vērtīgus vitamīnus, veselīgos taukus, minerālvielas un citas uzturvielas. Viena lielāka ola satur vien aptuveni 72 kalorijas. Tās ir arī viegli pagatavojamas un veselīgas.

 

Momentāls garastāvokļa uzlabotājs…

 

Uztur un baro tavu muskuļu sistēmu…

 

Cīnās pret vēzi…

 

Acu veselība…

Notievē...

 

Apēd olu dienā!...

(Raksta turpinājumu lasiet žurnālā)

Sagatavoja LIENE SANTA BAUSKA

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Derīgi padomi

Neparasti par olām

Olas pavasaros atdzīvina ķermeni. Pastiprināti tās sāk ēst no Lieldienām un turpina gandrīz katru dienu (cik un kā katrs var, lai nejustu diskomfortu) līdz pat jūnija vidum (2-2,5 mēnešus). Tad olu ēšanu pārtrauc. Normāli lietot olas atsāk rudenī. (Ja ēd visu gadu, pārmērīgi tiek kairināti dzimumorgāni.)

Olas rada rūgšanas procesu organismā, ja tās ēd kopā ar piena produktiem (izņemot krējumu), cukuru. Jāatceras, ka dīglis praktiski ir nesagremojams, veicina rūgšanu un rada karstumu…

(Raksta turpinājumu lasiet žurnālā)

Apkopoja ANITA PLĒSUMA

 

Bērzu pumpuri

Nāk pavasaris, un ir iespēja savākt bērzu pumpurus. Bērzu pumpuri, dažādi kombinētās receptēs, labi nomierina sāpes, palīdz uzsūkties iekaisumiem.

Ierīvēšanai un kompresēm gatavo bērzu pumpurus, aplejot ar degvīnu. Palīdz pie radikulītiem, artrītiem, var tīrīt strutainas brūces. Atšķaidot ar ūdeni, var skalot kaklu (noteikti jāizspļauj).

Bērzu pumpurus aplej ar karstu ūdeni (1 ēdamkaroti ar 1 glāzi verdoša ūdens); uzlējumu lieto pie kuņģa čūlām, nieru iekaisumiem. Dzer 1/2 glāzes dienā pa malciņam. Labi attīra organismu…

(Raksta turpinājumu lasiet žurnālā)

INGA DĀBOLIŅA, dziedniece

Mūsu draugi

Uzdot jautājumu

Šeit Jūs varāt uzdot jautājumu "Zintnieka" redakcijai vai arī atstāt savu atsauksmi par žurnāla darbību.

Turpināt