Paldies, Jūsu jautājums ir veiksmīgi nosutīts

 

Uzdot jautājumu

 

Jūsu e-pasta adrese: (nekorekta adrese)

Jautājums: (ievadiet tekstu)

(nepareizi)

 

Citi 2017.gada žurnālu numuri:

01020304050607080910111214

 

Žurnāls 2017-10

Žurnāla «Zintnieks» 10.numurā lasiet:

  • Jūnija astroloģiskais fons (Lana Lapiņa)
  • Čeku dedzināšana (Akvelīna Līvmane)
  • Pretmetu ceļš — uz laimi (Terēza Laube)
  • Saules gaita debess lokā… (Anita Plēsuma)
  • Sūtām rakstītu grāmatu, vēstuli, pastkarti (Aiga Purviņa)
  • Dobeles piramīda (Elmārs Ozoliņš)
  • Atrast to, kas dara laimīgu. Saruna ar «Superbingo» vadītāju IEVU LASI (Līna Krastiņa)
  • Slimību cēloņi un afirmācijas (Ella Brunte)
  • SIA «ZINTNIEKS» visas sešas rokasgrāmatas sevis atveseļošanā ar tautas dziednieciskajiem līdzekļiem «Atveseļojies PATS!»
  • Vai atnesīsi sērkociņus? (Leonards Inkins)
  • Spēt redzēt to, ko citi neredz…  Saruna ar gaišreģi MĀRĪTI STRODI (Līna Zālīte)
  • Lasītāju daiļrade!
  • Noslēpumainības plīvurā tītie procesi: Svētā Panteleimona dziednieciskās spējas (Arnolds Indriķis Baškevics); Abskrila alibi (Guna Petaja)
  • Pareģošanas tabula (Aigars Audins)
  • Abonē žurnālu «ZINTNIEKS»
  • Vēstules!
  • Ojāra Mita grāmata «Dvēseļu sarunas debesīs»
  • Sniedz roku draugs: Liec mierā otru, pievērsies sev! (Valda Dimante); Kašķīgā sieva (Uldis Sējāns); Konflikts un samierināšanās (Uldis Sējāns); Emocionāls briedums (Uldis Sējāns); Tests Mežā (Agate Rinda); Iepazīsimies
  • Dabas skaņu terapija (Ella Brune)
  • Par zvaniem (Ieva Pētersone)
  • Pareģojuma spēks (Anita Plēsuma)
  • Dziednieks PĒTERIS LEJIŅŠ (DAUGAVIETIS)
  • Astroloģisko un numeroloģisko ziņu mozaīka: JŪNIJS — lunārais mēnesis veselībai, pirtij un sapņiem; Labvēlīgie laiki skaistuma kopšanai; Badošanās laiki; Andra Rača Čika laiki
  • DIĒTA veseliem asinsvadiem (Daiga Blicava)
  • Anēmija (Liene Samtiņa)
  • Mans veselīgais ēdiens: Ko un kad ēst (Maija Krumte)
  • Jūs jautājat — «Zintnieks» atbild: Slieku reģenerācijas spēja (Marta Kaņepecka); Mēness redzamā puse (Marta Kaņepecka); Zvaigžņu krāsa (Uldis Sējāns); Piena ceļš (Uldis Sējāns); Ja žagojas (Agate Rinda); Ziedputekšņi (Liene Samtiņa)
  • Informācija «Zintnieka» lasītājiem par TAUTAS MEDICĪNAS speciālistiem
  • Interesantas lietas
  • Izklaides lappuses
  • Derīgi padomi: Kā uzlabot sejas krāsu (Līga Liepiņa); Sirds stiprumam (Daina Ārena); Ja asiņo smaganas (Daina Ārena)
  • Dziednieku reklāmas, fotogrāfijas, zīmējumi...

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Jūnija

astroloģiskais fons

Saule atradīsies Dvīņu zīmē līdz 21.06., kad plkst. 7.25 pāries kardinālajā Vēža zīmē un ieskandinās Vasaras saulgriežu sākumu.

Merkurs pirmo jūnija nedēļu virzīsies pa Vērša zīmi un 07.06. uz divām nedēļām pāries kustīgajā Dvīņu zīmē. Šajā fāzē Merkurs virzīsies maksimālajā ātrumā — ātrāk nekā Saule — un sasniegs savu tālāko pozīciju no Saules. Laiks, kad informatīvie procesi, komunikācija, domas, saziņa, mediji un pārvietošanās sasniegs vislielākos apgriezienus, kas paātrinās visus mentālos procesus, tirdzniecību, komerciju, darījumus un kontaktu skaitu. Tas simbolizē intensīvu un uz nākotni orientētu domāšanu, ar tendenci skriet visam pa priekšu. Merkurs Dvīņos kāri tvers visa veida informāciju kvantitātē, kas ne vienmēr būs pietiekami dziļa un saturīga. Savukārt 21.06. sāksies Saules-Merkura savstarpējās mijiedarbības dilstošā fāze, kuras laikā Merkurs atradīsies aiz Saules un pamazām sāks palēnināt savu ātrumu. Jūnija pēdējo nedēļu, no 21.06., Merkurs būs Vēža zīmē, kad mentālie procesi kļūs dziļāki un emocionāli jūtīgāki. Spēcīgāka kļūs intuitīvā saikne, tradīcijas, ģimenes tēma un zemapziņas procesi…

(Raksta turpinājumu lasiet žurnālā)

Astroloģe LANA LAPIŅA

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Pretmetu ceļš — uz laimi

Dzīve neskaitāmas reizes apstiprina, ka pretmeti ierosina viens otru: prieks — bēdas, smiekli — asaras, bagātība — nabadzību, labos darbus — visbiežāk vainas apziņa... Protams, dzīvē ir ļoti daudz izņēmumu, un cēlonis vienai vai otrai rīcībai būtu meklējams pavisam kur citur — katram savs. Gan priekam, gan bēdām.

Tomēr der atcerēties, ka skaistais un labais uz Zemes vienmēr ir no Saules — ir taču gaišie, saulainie, labestīgie cilvēki. Bet cilvēkā ir arī sliktais. No kurienes tas viss? Nu, ne jau no Mēness! Mēness ir tikai Saules izgaismots Zemes pavadonis.

Varbūt ir kāds pavisam vienkāršs skaidrojums? Piemēram. Mums katram ir milzīga bagātība — intuīcija. Tā ir dvēseles zvaigzne. Tā ir informācijas enerģētiskais kanāls, kur ķermenis lasa fiziskā līmenī, sirds vērtē garīgajā plāksnē, bet doma uztver mentālā līmenī — bez loģiska pamatojuma. Intuīcija būtībā katram ir ceļš uz sevi. Un šo ceļu bruģējam mēs paši. Gan gludu, gan grumbuļainu…

Esmu dzirdējusi, ka daži saka — man nepiemīt intuīcija (nojausma), pa dzīvi eju tā, kā prāts saka. Diemžēl zināms, ka prāts nespēj ielūkoties intuīcijas dziļumos. Ne velti šaubu brīžos nereti mēs izsaucamies — sirds man saka tā un tā... Bet mēs taču tik reti ieklausāmies, ko saka sirds! Un rīkojamies, prāta vadīti. Jo vairāk domājam un apsveram, jo tālāk aizejam no intuīcijas — sirds valodas.

Mums ir ļoti daudz politiķu, vadošu darbinieku, kuri faktiski negrib atzīt intuīciju. Vai maz dzirdēts teiciens, sevišķi diskusijās, — TIKAI BEZ EMOCIJĀM! Iespējams, neieklausoties intuīcijas špikerī, tiek pieņemti nesaprātīgi lēmumi — pat valsts līmenī. Bet noteikti vajadzētu visam pieiet kompleksi. Neaizmirstot intuīcijas lomu.

Taču intuīciju spēj attīstīt vien tāds cilvēks, kurš spēj un prot nesavtīgi mīlēt un patiesi priecāties, kas ir aizrautīgs un ideālu pārņemts, kura domas haotiski nesvaidās no vienas problēmas uz otru — šis ceļš ir viņa sirdī izauklēts. Astrogors reiz teicis — pakļaujiet savas sajūtas intuīcijai, un jūs kļūsiet laimīgi.

Es nepazīstu nevienu cilvēku, kurš negribētu būt laimīgs. Taču laime un laimīgs ceļš pie sevis un citiem katram ir savādāks un ne jau viegls.

TERĒZA LAUBE

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Dobeles piramīda

       ...Bija 1990.gads. Mēs pa logu vērojām, kā pāri upei traktori visu vasaru ik dienu kaut ko stūma un urba. Ne urbēji, ne mēs pat nenojautām, ka te tiek veikts viens no nozīmīgākajiem atklājumiem Latvijas vēsturē. Nu manā rīcībā ir Ata Mūrnieka publikācija (saīsinātā veidā) un zīmējumi, kas veikti 1992.gadā: «Pēdējos 2-3 gados Dobeles iedzīvotāji kļuvuši par lieciniekiem plašiem ģeoloģiskās izpētes darbiem. Tie saistīti ar ūdens apgādes uzlabošanu pilsētā. Vienā no urbumiem tika atrasti balti devona smilšakmeņi. Kā tie šeit varēja nokļūt, un vēl par 150-200 m dziļāk kā agrāk? Tika veikti iežu elektriskās pretestības mērījumi. Izrādījās, ka šai zonai ir gandrīz regulāra apļa forma apmēram 4 km diametrā. Tas varētu būt gan sena meteorīta veidots, gan vienkāršs krāteris. Zemes virsū šis veidojums pārsegts ar 30-40 m biezu smilšmālu un smilšu kārtu, ko atstājuši visjaunākā (kvartāra) perioda ledāji. Šobrīd konstatētais deformējošais slāņu biezums sasniedz gandrīz 800 m un aptver visus devona nogulumus. Neredzēts un nedzirdēts fakts devona un jaunāku periodu nogulumos Latvijas apstākļos! Lai pārvietotu šāda apjoma iežus, vajadzīgs liels spēks. Kad šis spēks ir darbojies? Vai tas ielauzies Zemes garozā no Kosmosa tālēm, vai izlauzies brīvībā no zemes dzīlēm? Operējot ar ģeoloģiskā laika mērīšanas jēdzieniem, ir iespējams šo notikumu datēt diezgan precīzi. Triasa beigas tiek datētas ar 195 (+/-5) miljoni gadu, kvartāra sākums 1,6 miljoni gadu. Savāktais materiāls visticamāk, norāda uz struktūras veidošanos neliela meteorīta trieciena rezultātā. Bet šeit nav konstatēti stiklveidīgi ieži, kuri veidojas stipra trieciena rezultātā, sakūstot vietējiem iežiem. Struktūrā nav atrasti nekādi mehāniskas izcelsmes ieži.»

       Arī Ivars Vīks ir aprakstījis šo vietu. Aso upes līkumu viņš salīdzina ar elkonī saliektu roku. Viņš piemin šo krāteri. Kāpēc neviens no autoriem nav pieminējis piramīdu? Arī es nebūtu pievērsis uzmanību šim skaistajam veidojumam, ja nebūtu turpmāko gadu notikumu…

(Raksta turpinājumu lasiet žurnālā)

ELMĀRS OZOLIŅŠ

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Atrast to, kas dara laimīgu

Daudzās mājās jau gadiem ierasta lieta ir svētdienas rītu sākt ar spēles «Superbingo» skatīšanos. Brokastis tiek «ietēmētas» tieši šajā laikā, jo tad ģimeni visvieglāk savākt vienkop, un spēle var sākties! Tās vadītāja IEVA LASE «Superbingo» popularitāti skaidro ar izlozē gūstamajām pozitīvajām un patiesajām emocijām. Laimējuši naudu, cilvēki aiz prieka iespiedzas, palecas, apraudas. Šīs emocijas ir tik patiesas, ka mēs nevaram nepriecāties līdz ar viņiem, un tieši šādu emociju mums tik ļoti trūkst ikdienā. Ieva pati sevī cenšas ģenerēt pozitīvās emocijas, bet ir situācijas, kad tās kontrolē, jo nez vai visi sapratīs meiteni, kura, plati smaidīdama, pēkšņi palecas ielas vidū. Tad ej nu skaidro, ka tas bija aiz spēja prieka. Arī sarunu ar Ievu ieturam uz gaišas un vieglas nots.

 

Atrodi labo kaut mazumiņā!

...— Tevi, kā iespējamo «Superbingo» vadītāju, tā režisorei Kristīnei Balāvinai savā laikā ieteica skaistumkonkursu organizētāja Inta Fogele. Tu biji viena no viņas mišķiem 2008.gadā ieguvi titulu «Mis Latvija 2008». Kāda bija sajūta uzzinot Intas vairs nav...?

— Tā kā pēdējos gadus vairs nevadīju skaistumkonkursus, ar Intu tikos daudz retāk, un tomēr man notikušais škita kaut kas nereāls. Kā — Intas nav? Inta Fogele un — nav?! Viņa taču bija pārdzīvojusi visu iespējamo un neiespējamo, tad kā viņa varēja vairs nebūt? Pēc izvadīšanas ceremonijas satikāmies mišķu pulciņā, un izrādījās, ka šāda sajūta bija visiem. Pamazām ar notikušo, protams, apradu. Ceru, ka Intas darba turpinātājiem veiksies, konkursu atkal izdosies pacelt respektablā līmenī. Es uzskatu, ka tāds ir vajadzīgs, jo visiem, kas tajā piedalās, iekļūst finālā, paveras iespējas gūt vērtīgas mācības, pieredzi un iekšējo pašpārliecinātību. Vismaz man tā bija…

Kas tevi dara laimīgu?

— Ļoti daudz kas. Kāda smarža vai tās nianse, pavasaris... Es tiešām priecājos par mazām lietām, man laimei nevajag daudz, bet tanī pat laikā esmu prasīga. Piemēram, šobrīd mani laimīgu dara tāds nieks kā greipfrūtu sula. Nesen beidzās «Superbingo» ieraksts, es sēžu kafejnīcā un nesteidzīgi  malkoju kafiju. Ārā spīd saule. Brīnišķīgi. Tad kāpēc lai es nebūtu laimīga? Tas gan nenozīmē, ka negadās dienas, kad man viss šķiet slikti, viss ir apnicis. Bet, kad pārgurusi izeju no darba un ieelpoju spirgtu gaisu, prieka sajūta atkal uzrodas…

 

Pie psihologa vajadzētu iet ikvienam

Tu joprojām mācies?

— Es atkal mācos! Beidzu LU Ekonomikas un vadības fakultāti un tagad studēju psiholoģiju. To uzzinot, parasti ir divas reakcijas: vieni prasa, vai to daru tāpēc, ka pati sevī kaut ko gribu sakārtot, otri tikai nokomentē — jā, šodien tas ir ļoti moderni! Uz mani laikam vairāk attiecas pirmais, jo uzskatu, ka sevi ir jāattīsta nepārtraukti, bet pamatā es psiholoģiju gribēju studēt jau sen, tikai tad tam vēl nebija pienācis īstais laiks…

 

Apkārtējā pasaule vienkārši pazuda

…— Tātad mīlestība no pirmā acu skatiena nav izdomājums.

— Tā tiešām mēdz notikt! Tomēr laikam tikai retajam dots piedzīvot, ka visa cita apkārtējā pasaule aizveras vienā acumirklī — tā vienkārši pazūd, tāpēc par to esmu vēl jo pateicīgāka. Man bija sajūta — es jau zinu šo cilvēku, mums ir lemts būt kopā!, un viņš juta to pašu. Vairāk jautājumu nebija...

Minēji, ka ar mums notiekošajā vienmēr piedalās vēl kāds. Kādas ir tavas un Viņa attiecības?

— Tas ir kaut kas ļoti mans. Esmu kristīta luterāne, bet uz baznīcu eju reti. Dziedu gospeļu korī, tomēr, manuprāt, lai savienotos ar to kaut ko, baznīcā iet nav obligāti. Nesen kopā ar draugiem bijām ceļojumā Bali, un tur vēl skaidrāk apzinājos, ka man ļoti pieņemams ir hinduistu uzskats — Augstākais ir viens, bet Viņš var būt jebkas un jebkur. Arī šķīvī, kas nolikts uz galda. Tātad, ja es gribu, es varu pielūgt arī šo šķīvi, un tajā nebūs nekā aplama. Protams, hinduismam, tāpat kā citām ticībām, ir arī savi mīnusi, bet viņu uzskats, ka katram ir tiesības pielūgt kaut ko savu, man ir ļoti saprotams. Līdzīgi uzskatu, ka katram cilvēkam, ja vien viņš ar to nenodara pāri kādam citam, jādod tiesības ar Augstāko runāt tajā vietā un laikā, kad viņš vēlas…

 

Pasaule nekad nebūs tikai laba vai slikta

Ko domā par tā sauktajiem indigo bērniem? Pirmie tādi esot parādījušies 80-to gadu vidū, beigās, tātad starp tava vecuma cilvēkiem.

— Man neko nepatīk ielikt «kastītēs», jo tas uzreiz liek pieņemt kaut kādus noteikumus, uzliek savus pienākumus. Tātad — ja kādu dienu nebūsi tāds, kādam noteikts būt indigo bērnam, tad tas būs slikti! Vispār ne ar ko nevajag pārspīlēt — arī ar šādu īpašu bērnu uzrašanos. Tādi bijuši vienmēr, tikai tagad tas vairāk tiek piefiksēts, un tāpēc cilvēki tam pievērš pastiprinātu uzmanību. Līdzīgi ir ar «gaišajiem» un «tumšajiem» cilvēkiem, bet visam jābūt noteiktā līdzsvarā — pasaule nekad nebūs tikai laba vai tikai slikta…

Starp taviem paziņām ir kāds, kas gājis pie dziednieka?

— Par to skaļi nerunā, bet — daudzi gājuši. Gūtā pieredze ir dažāda. Bijis arī tā — cilvēks aiziet pie viena un nejūt neko, aiziet pie otra un — vau! Es domāju, ka ar dziedniekiem ir tāpat, kā ar frizieriem — katram jāatrod savējais, ar kuru rodas saikne. Turklāt savu spriedumu par viņu, kā speciālistu savā jomā, nevar izteikt jau pēc pirmās tikšanās reizes, jo arī cilvēkiem, kuriem dotas spējas redzēt un sajust vairāk nekā citiem, mēdz būt labās un sliktās dienas. Mēs visi esam tikai cilvēki!..

(Raksta turpinājumu lasiet žurnālā)

līna krastiņa

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Spēt redzēt to, ko citi neredz...

«Es Jums ticu, paldies, Mārīt! Ja no Dieva man lemta šī vieta, tad sanāks! Ja nē, tad gaidīšu citu!» — tā man raksta meitene, kurai palīdzēju pabeigt augstskolu, viņai grūti gāja. Un tagad palīdzu viņai iekārtoties un atrast labu darbu, — stāsta gaišreģe MĀRĪTE STRODE, rādīdama īsziņu, kura ierakstīta viņas viedtālrunī. Tādu pateicību tur daudz, arī no ārvalstīm. Latvieši tagad izklīduši plašajā pasaulē, bet tie, kuriem Mārīte reiz palīdzējusi, turpina saglabāt ar viņu kontaktu pat no tālienes.

Kādi cilvēki pie jums nāk visbiežāk — jauni, veci?

— Nāk gan vīrieši, gan sievietes, tagad daudz gados jaunu cilvēku. Viņi grib zināt, kādu dzīves ceļu labāk izvēlēties, kuru profesiju apgūt pēc skolas beigšanas. To darīt iesaka vecāki vai paziņas, parasti tie cilvēki, kuri pie manis jau bijuši. Nāk arī tie, kuriem ir kādas veselības problēmas, kaut kas neiet tā kā gribētos sadzīves lietās. Cilvēki ir ļoti dažādi un katram ir kaut kas savs, nav divu vienādu cilvēku.

Nesen atnāca jauna un ļoti interesanta meitene, viņa burtiski ielidoja šajā telpā. Kā es viņu ieraudzīju, tā atcerējos vienu angļu filmu, kurā bija romantisks stāsts par seniem gadsimtiem un pasakai līdzīgiem notikumiem… Meitene bija kā tāda īsta māksliniece, viņas būtība bija ļoti radoša. Es viņai saku — Jūs kā no filmas iznācāt! Izrādījās, meitene tiešām bija māksliniece, zīmēja un gleznoja, piepildīja sevi ar radošu darbu. Viņa gribēja zināt, vai arī tālāk dzīvē iet pa šo ceļu, vai tomēr meklēt ko citu. Es viņai teicu, ka viņa visu savu dzīvi var piepildīt ar mākslu, gleznot līdz pat mūža galam. Viņa bija ļoti priecīga, ka guva manu apstiprinājumu savām slēptajām vēlmēm un sapņiem…

Tad jūsu spējas laikam visprecīzāk varētu nodēvēt par gaišredzību?

— Jā, tā laikam varētu teikt. Es saredzu lietas dabā un vietās, kur tās atrodas. Ceļus, mājas, cilvēkus, notikumus. Visu varu aprakstīt pēc izskata un apveida un tad to visu pārstāstu cilvēkam, kurš pie manis ir atnācis…

Liktenis, jūsuprāt, eksistē? Vai cilvēkam tiešām jau iepriekš kaut kur uzvilkta zigzag līnija, pa kuru viņš savas dzīves laikā pārvietojas?

— Tas nav izzināms, uz šo jautājumu pat zinātnieki nespēs atbildēt. Tā ir tāda pati lieta kā gaiss, kuru nevar sataustīt un vienkārši paņemt rokās. Cilvēkam piedzimstot ir iedots tas, ka viņš iet pa savas dzimtas līniju. Man nepatīk vārds karma, es labāk lietoju dzimtas līniju. Ir cilvēki, kuriem jau piedzimstot iedota kāda īpaša spēja. Piemēram, mūziķim ir iedota absolūtā dzirde. Man nav šādas dāvanas, taču, ja skan galīgi greizi un nepareizi, es to tomēr jūtu. Citam cilvēkam varbūt ir dotas citas spējas un mākas. Un, ja viņš iet pa šo ceļu, kā manis iepriekš pieminētā meitene māksliniece, cilvēks attīsta savas spējas — tas arī ir viņa liktenis. Ja mēs izmantosim to, ar ko daba mūs apdāvinājusi, tad tiksim par to bagātīgi atalgoti. Ja cilvēks neizmanto šo dabas piedāvāto ceļu, bet domā — es iešu tur, kur būs daudz naudas, tad viņa ceļā tiks izlikti daudzi slazdi, kuros viņš neizbēgami iekritīs. It kā jau paši likteni veidojam, taču ir teiciens, ka likteni piemānīt nevar. Šis mūsu ceļš pastāv, tas mums ir iedots tāpat kā mūsu vārds, bet mēs bieži to ignorējam un samīdām kājām. Liktenis nav ierakstīts kaut kādā grāmatā, tas eksistē, pastāv kaut kur gaisā. Dieviņu taču mēs neredzam, bet Viņš ir. Kā tai jaunajai meitenei, kurai tēvs un māte nav mākslinieki, bet viņai šīs spējas ir dotas. Tas ir viņas dzīves ceļš, liktenis…

Vai ir gadījies piedzīvot kaut ko īpatnēju, interesantu, varbūt pat neparastu?

— Interesantas un neparastas lietas notiek nepārtraukti. Laikam 2005. gadā kādai jaunai ģimenei pazuda suns — viņi bija aizbraukuši ārzemju ceļojumā un mīluli atstājuši pie savas tantes. Es pazudušo suni atradu, pa telefonu izstāstīju, kur to meklēt. Pēc kāda laika viņi zvana — atkal suns pazudis! Vēlreiz to atradu. Tad pagāja jau ilgāks laiks, un atkal viņi man zvana — jau trešo reizi suns pazudis! Atradu — tas bija aizmaldījies līdz Juglai. Tagad vairs nav zvanījuši, laikam suns beidzot vairs nebēg prom. Tas viss tika runāts telefoniski, pēc tam viņi atnāca pie manis paši, pateicās par palīdzību. Reizēm pie manis atgriežas cilvēki, kas bijuši pirms 10 vai pat 20 gadiem. Gadās arī tā, ka pašus cilvēkus pat neredzu…

Pavasaris šogad tā lēni tuvojas un ir pamatīgi aizkavējies. Varbūt jums «Zintnieka» lasītājiem ir kāds labs un mundrumu rosinošs novēlējums?

— Pats galvenais ikvienam cilvēkam ir laba veselība. Dzīvot vajag šodienā un domāt par rītdienu. Pagātnē esošās lietas ir jānokārto, lai nevelkas līdzi kā astes un nekavē. Un ir lietas, kas šobrīd jānoliek it kā malā, it kā jāaizmirst. Varbūt kādreiz tās noderēs. Bet ar pagātni jāšķiras un viss! Lai tā nedara sāpes un visu laiku kaut ko mums neatgādina. Aizvainojumi arī jāaizmirst, jo pašam ir grūti ar tiem visu laiku sadzīvot. Vienkārši jācenšas būt pozitīvam. Un domu spēks ir ļoti liels, citreiz pat pietiek padomāt labas domas un viss jau notiek! Lietas pašas tad sāk virzīties uz labo pusi.

(Raksta turpinājumu lasiet žurnālā)

NORMUNDS SMAĻINSKIS

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Dzīve pēc dzīves

Šo darbu varētu nosaukt par dokumentāli māksliniecisku hipotēzi par dzīvi Debesīs pēc dzīves uz Zemes. Darba autors Ojārs Mits, kas jau ilgus gadus vāca un apkopoja mistiskus atgadījumus (lielākoties tie apkopoti «Zintnieka» izdotajā grāmatā «Mistiskā pasaule»), kā arī pētījis visdažādākās teorijas par to, kur un ko varētu darīt aizgājēju dvēseles, uzrakstījis savu literāro versiju daiļdarba formā. Šis sacerējums ir savdabīgi interesants, optimisma, gaišuma, mīlestības un pat humora caurstrāvots, viegli un patīkami lasāms. Domājams, tas palīdzēs ne vienam vien atbrīvoties no depresijas un bailēm no nezināmā «tajā saulē». Lielajā Pasaulē nekas nebeidzas — katras beigas ir kaut kā sākums. 

(Fragments no grāmatas)

 

...Tas notika pēkšņi. Braucot uz Rīgu, autobuss, kā vienmēr pielādēts ar pasažieriem, ceļa līkumā noslīdēja no šosejas, brīdi sašūpojās it kā pārlikdams, krist vai nekrist, tad nez kāpēc nolēma, ka jākrīt, un, smagi nopūzdamies, iegāzās grāvī. Šoferis acīmredzot bija iesnaudies, arī ceļš pēc nakts lietavām bija slidens, un vecais Ikarus jau vairākus gadus ilgojās pēc jaunām riepām. Bojā gāja tikai viens cilvēks, vēl četriem bija lauztas rokas un izmežģītas potītes, bet pārējie visiem rādīja un, kā man šķita, pat lielījās ar nobrāzumiem un uzsistiem zilumiem. Mana naivā cerība par zīlīšu rīta lūgšanas spēku bija izgāzusies, jo tur augšā visaugstākās instances mazo putniņu lūgumu ignorēja, nospriezdami, ka sīkaļu aizbildnieciskā čivināšana ir pārāk nenozīmīga, lai kaut ko mainītu kādā svarīgā eņģeļu sapulcē pieņemtajā lēmumā. Pēc manas izpratnes tāda neobjektivitāte, kas vienā mirklī pārvilka strīpu manai eksistencei, bija netaisna — piespēlējot šajā nāves loterijā, man vienīgajam no visa lielā braucēju bara nācās izvilkt melno lozi. Pēc loģikas likuma tā visvairāk pienācās večiņai, kura bija sēdējusi aiz šofera pirmajā sēdeklī, jo, pat pavirši spriežot, viņai gadu skaits manāmi pārsniedza astoņdesmit. Kā vēlāk izrādījās, tad šī visnotaļ cienījamā kundze bija tikusi cauri tikai ar smadzeņu satricinājumu, dažiem zilumiem un pamatīgu izbīli.

Acīmredzot savos 32 gados tur augšā biju kādam ļoti kritis uz nerviem, viņaprāt, dzīvodams pārāk grēcīgu un izlaidīgu dzīvi. Tas gan bija galīgā pretrunā ar manis paša vērtējumu. Lai nu kā, bet eņģeļi, ar vieglu roku mani izsvītrodami no dzīvo cilvēku reģistra, lika pirms laika zaudēt dzīvi, kurā, kā zināms, līdztekus ļoti daudzām rūpju pilnām nebūšanām šad un tad uzplaiksnīja arī sadzīviski jaukumi.

Vēlāk, jau atrazdamies viņsaulē, es domās restaurēju savu pēdējo liktenīgo mirkli pirms avārijas, jo tajā brīdī mēģināju atcerēties, kas veikalā jānopērk, kad iebraukšu pilsētā, jo zobu pastas un skūšanās krēma tūbiņas bija pavisam plakanas. Vēl jāapskatās, vai... Un tad es nākošā mirklī kā tenisa bumbiņa pēc serves izlidoju no sēdekļa un ar galvu ietriecos kaut kādā ļoti cietā virsmā. Pat sāpes nepaspēju sajust, jo uzreiz iestājās tumsa. Mana darba kolēģe, angļu valodas pasniedzēja, padzirdējusi manu pēkšņo aiziešanu viņsaulē, to komentēja īsi: Viņam bija viegla nāve.

Paldies, paldies, novēlu tev to pašu, — es no augšas atbildi nepaliku parādā, bet diemžēl viņa to nedzirdēja.

Tostarp avārijas vietā skanēja vaidi, raudas un necenzēti izteicieni, jo braucēji, sakrituši raibā kaudzē, rāpojot pa izsisto logu ārā, šo notikumu komentēja katrs pēc savas inteliģences skalas. Šādos brīžos cilvēks pārstāj tēlot un sevi demonstrēt kā augsta līmeņa kulturālu būtni, kādu tas ikdienā spēlē apkārtējo līdzcilvēku vidū — šāda ekstremālā situācija atklāj no citiem līdzcilvēkiem rūpīgi slēpto, bet visnotaļ patieso dabu. Zemapziņas tumšā puse svin uzvaru pār to gaišuma mazumiņu, kas katram sakrāts apziņas pūrā. Un cik dažreiz tā mēdz būt negaidīti pārsteidzoša! Vai kāds varēja iedomāties, ka no vienas, moderni ģērbtas, pēc izskata ļoti inteliģentas dāmas violetajām lūpām izsprāgs tik oriģināli žargonvārdi, ka, tos dzirdot, tirgus plača bomži paliktu ar vaļējām mutēm. Vēlāk izrādījās, ka tai kundzītei bija neglābjami sadauzīts dārgs rokas pulkstenis. Kā pēdējo šoferis kopā ar dažiem vēl rīcībspējīgiem vīriem izvilka manu nekustīgo ķermeni, un nu visiem par lielu izbīli atklājās baisā patiesība, ka ātrai palīdzībai te vairs nav ko darīt, jo acīmredzot es biju no augstākiem spēkiem izvēlēts par upura jēru, lai visiem laikam kārtējo reizi atgādinātu, cik trausla ir cilvēka dzīvība.

Visbālākais un visnelaimīgākais tobrīd bija autobusa šoferis, jo nu viņu tik tiešām gaidīja lielas nepatikšanas.

Ieraugot zemē guļam savu nekustīgo ķermeni, es pēkšņi aptvēru, ka manas kājas vairs neskar zemi, bet lidinos gaisā kā balodis, un no putna augstuma skatu visu šo jezgu. Beidzot manā apziņā kā sāpīga pote iecirtās rūgtā patiesība, ka viss ir beidzies, punkts manai samērā īsajai dzīvei ir pielikts.

Mieru, tikai mieru! — mēģināju nekrist panikā, jo izgaisis nebūtībā vēl neesmu, varu šobrīd dzirdēt, redzēt un, kas arī svarīgākais, spēju sakarīgi domāt. Visa apkārtējās situācijas uztvere un arī spriešanas asums šajā mirklī bija kļuvis ļoti koncentrēts, kā jau cilvēkam, kas nokļuvis ekstremālā situācijā, kaut arī šobrīd mazliet neierastā — proti, būt mirušam. Ausīs skanēja daudzo mobilo telefonu kakofonija, jo visi šajā negadījumā cietušie centās informēt tuviniekus par traģisko situāciju. Tā kā man radu un tuvinieku pulks nebija liels, mobilo pīkstuli nebiju iegādājies, kur nu vēl par savu nelielo algu.

Nezinu kāpēc, nu galīgi nepiemērotā situācijā, pēkšņi kļuvu ļoti filozofiski noskaņots, jo prātā uzplaiksnījās visdažādāko domu spriedelējumi par manu nupat zaudēto esību. Ja reiz esmu miris, bet aizvien vēl varu domāt, tad turpinu kaut kādā veidā eksistēt un pat atrodos priviliģētā stāvoklī, attiecībā pret dzīvajiem, jo es viņus redzu, bet pats laikam esmu neredzams. Varu lidināties pa gaisu, bet viņi, pagaidām vēl dzīvie, kā saka, var tikai mīņāties pa zemi.

Tad kāda iekšēja balss man ausī iečukstēja, lai pārāk nepriecājos par šo sīko guvumu, bet apsveru, ko esmu zaudējis — apmaiņā pret spēju plivināties kā putnam gaisā. Nebūs vairs iespējas pasēdēt upmalā ar makšķeri un azartā notrīsēt, kad pludiņš strauji ieslīd dzelmē un āķa galā spurojas asarītis. Vai arī vasaras vakarā, klīstot gar jūras krastu, vērot, kā iesārtais saules disks lēni aizslīd aiz horizonta. Ak, mans romantiskais gars! Tāpat neglābjami būs zudusi jaukā pasēdēšana «Zelta pīlē», malkojot melnu kafiju ar glāzi melnā balzama.

Tūlīt pat mēģināju raisīties vaļā no šīm domām, kas šajā situācijā bija galīgi nepiemērotas. Bet, varbūt paša nelabā iedvesmots, mans atmiņas kamols ritēja tālāk — ne pārāk garīgā virzienā. Prātā nez kāpēc uzplaiksnīja absurdais konflikts ar skolas direktoru, kurš savā greizsirdībā turēja mani aizdomās, ka izrādu pārlieku uzmanību viņa sievai. Reiz skolas gaitenī, kad tuvumā neviena nebija, viņš, ar savu kaulaino pirkstu bakstīdams manu vēderu, juceklīgi klāstīja nez no kādas pūra lādes izvilktos, nu galīgi apputējušos uzskatus par laulības dzīves svētumu un neaizskaramību. ...Glīta jau viņa bija ar savu pavedinošo smaidu. Daudz par labu tam vecajam āzim. Nu, galīgi nepiemērotas atmiņas šaudījās prātā šādā traģiskā situācijā, kad domām vajadzēja riņķot par mūžību un garīgām lietām. Tas tikai apstiprina faktu, ka miruša cilvēka būtība, intelekts un domāšanas līmenis tūlīt pēc nāves krasi nemainās.

Savā laikā biju lasījis vairākas grāmatas par dvēseles gaitām viņsaulē, kad tām bija pienācis laiks pamest fizisko pasauli. Satriecošu iespaidu atstāja Moudi sarakstītā «Dzīve pēc dzīves» — tā lasītājā uzbūra ciešu pārliecību par dvēseles vai saprāta nemirstību, kas pēc cilvēka nāves turpina eksistēt mūžīgi mūžos. Tā visa iespaidā šī kutelīgā situācija, kādā šobrīd biju nonācis, mani pārāk nešokēja, jo jutos zinošs un šim svarīgajam brīdim morāli sagatavots. Nu piepildījās tieši tas, ko viens gudrs cilvēks bija savā grāmatā uzrakstījis! Pēc izlasītā, tagad manā priekšā bija jāparādās tumšam tunelim, caur kuru es drāzīšu uz otrā galā spīdošo gaismu. Tur mani smaidot sagaidīs kāda Gaismas būtne, pēc tam apkamps, mierinās un uzsitīs uz pleca jau agrāk viņsaulē nonākušie radi un draugi.

Vairāk neko nepaspēju apcerēt, jo nākošā mirklī, kā pēc burvja mājiena, apkritušais autobuss un visa pārējā apkārtne pēkšņi pazuda. Es saspringu, ar bažām gaidot, kas tagad sekos. Kaut tikai neparādītos elles katli, kur iekšā vārās nabaga grēkāžu dvēseles! Šīs bažas laikam tomēr izrādījās pārspīlētas, jo sekundi vēlāk atrados tādā dīvainā vietā, kas vairāk atgādināja turku pirti, jo visa apkārtne bija ievīstīta pienbaltā miglā vai varbūt garaiņos, kas dažās vietās sabiezēja un bez skaņas uzvirpuļoja gaisā. Vai tāda būtu elle? Karsts gan nebija. Šo kluso ārprātu brīžiem pārtrauca šalkoņa, kad garām aizslīdēja caurspīdīgi cilvēku siluetu fragmenti, visbiežāk vienas pašas galvas, atgādinādamas pasaules dižgaru bistes, kuras neiztrūkstoši stutēja lielāko mākslas muzeju sienas. Viss šis ērmotais skats likās kā nereāls nakts murgs, no kura tūlīt ar skaļu bļāvienu pamodīšos savā gultā.

Tā prātojot, mazliet satrūkos, jo man cieši garām lēni virzījās kāds stāvs, kuram uz galvas rēgojās smaila kapuce. Nu gatavais inkvizitors vai kukluksklanietis! Satrūcies, vairāk gan lai pielabinātos, es viņu klusi pasveicināju, bet tas, iegrimis laikam jau savās drūmajās pārdomās un neatbildējis uz manu laipnību, aizslīdēja garām.

Nepaspēju pat atviegloti nopūsties, kad jutu pret sevi vērstu ciešu skatienu, jo likās, ka mani kāds novēro, lai gan tobrīd tuvumā nevienu nemanīju. Laikam tomēr biju neuzmanīgi skatījies, jo no kāda bieza miglas deķa iznira spokaina, mazliet gaisīga cilvēka galva, kas ātri slīdēja uz manu pusi, un, jāatzīstas, tas bija ļoti ērmots skats. Ja situācija šobrīd nebūtu tik dīvaina un neprognozējama, es būtu skaļi smējies. Seja, kas man tuvojās, likās kaut kur redzēta, bet ātrumā, un vēl šādā situācijā, nespēju koncentrēties, kur un kad to kādreiz uz Zemes biju saticis. Dzīvē sastopamies ar daudziem tipiem, kuri pēc īsa kontakta ātri izgaist no atmiņas, bet šoreiz laikam tas otrs bija mani pamatīgāk iefiksējis savā galvā. Varbūt tomēr aizpeldēs garām, es nodomāju, pagriezis seju sāņus un izlikdamies, ka vēroju kaut ko citu, bet tūlīt man ausīs atskanēja čukstošā, aizsmakušā balsī izteikts lūgums, ko šī runājošā galva, cieši raudzīdamās acīs, sacīja:

Kad nonāksi tur augšā, tad aizliec par mani labu vārdu, jo es jau šeit ilgi mētājos un nezinu, kad tikšu ievērots. Man šī vieta jau līdz kaklam!

Nu ja, zemāk jau nebija kur... Pārlaidu kritisku skatienu tukšumam zem viņa galvas.

Es tevi neatceros. Kas tu tāds esi? — mēģināju ieviest skaidrību, tūlīt juzdamies drusku drošāks.                                        

Andrejs es. Mēs pa naktīm krāvām ostā kuģus. Atceries to vācu «Brēmeni», kad vienu no mūsējiem aizveda ar ātro, jo tas kaučuka gabals tam durakam saspieda kāju. Mēs tad abi strādājām pārī.

Tagad es šo tipu atcerējos, jo viņš vienmēr smirdēja pēc šņabja. Tas jau nebūtu nekas sevišķs, jo dzēra jau tur visi, bet šis pēc tam kļuva kašķīgs un meklēja ieganstu, lai izkautos. Neviens negribēja ar tādu pārinieku kopā strādāt, bet man, kā jaunam darbiniekam, citas izvēles nebija. Es gan drīz no šīs nakts peļņas aizgāju, jo vadība tur šmaucās ar naudas lietām un izturējās pārāk nekorekti pret nakts strādniekiem.

Ātri apsolīju tam rēgam pie pirmās izdevības savu vārdu aizlikt, lai tik ātrāk tiktu no viņa vaļā. Pa to laiku pamanīju, ka mums tuvojas vēl daži miglas vāli ar galvām — sāka palikt pavisam neomulīgi. Instinktīvi rāvos sāņus un — pašam par lielu izbrīnu — izdevās tikt no tās sasodītās vietas prom, jo tuvumā vairs nevienu neredzēju. Jāatzīstas, ka prātā man tobrīd šaudījās ne visai priecīgas domas, jo es jau arī nebiju nekāds paipuisītis, kuru šeit sagaidīs eņģeļu koris ar palmu zariem rokās. Tāpat kā vairums ļaužu, mīlēju laicīgos priekus, nedomājot par mūžības jautājumiem vai Bībeles baušļiem. Būtībā jau tai nebija vainas, bet cik tad ir to ļautiņu, kuri pēc tās paragrāfiem dzīvo! Bet, ja tā labi padomā, tad jāsaka, ka lielos grēkāžos mani ierindot nevarēja, jo zadzis nekad nebiju, nožmiedzis arī nevienu nebiju. Iekārojis cita sievu... nu, tur drusku jāpadomā. Bet vai tad iekārot arī skaitās grēks? Vispār jau kaut kādos rāmjos biju dzīvojis. Jā, baznīcās tika būts tikai ārzemju tūrisma braucienos, kad gidi tur aicināja iekšā. Gavēņus visnotaļ ignorēju, jo virtuves prieki man bija svēti.

Vienreiz pa televizoru rādīja indiešu vientuļnieka pusdienas, kad viņš grauza kaltētus sienāžus. Vietējie ciema iedzīvotāji stāstīja, ka viņš tur jau sēžot daudzus gadus un esot kļuvis ļoti svēts un gudrs. Tomēr manas simpātijas bija kukaiņu pusē, jo visām Dieva radībiņām gribas dzīvot un sisināt, nevis nonākt izģindušā vēderā...

P.S. Izdevums pieejams grāmatu tirdzniecības vietās un arī «ZINTNIEKA» redakcijā (Rīgā, Akadēmijas lauk.1; 2.st., 209.kab.).

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Pareģojuma spēks

Masu saziņas līdzekļos var lasīt un dzirdēt dažādus pareģojumus, kas attiecas uz atsevišķām personām vai pilsētām un tautām. Tiem parasti ir negatīvs raksturs, bet paši pareģi nepadomā, ka viņu vārdi iegulstas apziņā, stipri palielinot pareģoto katastrofu iespējamību. Jebkurš pareģojums būtībā ir maģisks akts — tas parasti notiek ne tukšas ziņkāres dēļ, bet ar mērķi pozitīvā virzienā mainīt savu iespējamo nākotni. Taču jebkurš pareģojums satur spēcīgu negatīvo elementu, tāpēc, pūloties novērst nelaimi, cilvēks neviļus to tuvina. Tā pateiktais, uzrakstītais, izjustais pareģojums iegūst īpatnēju spēku un varu, kļūstot par likteņa kategoriju. Pareģojums faktiski iznīcina cilvēkam raksturīgo paredzamās uzvedības daudzpusību, liekot izvēlēties vienu — tas bieži vien nav pareizākais ceļš.

Saskaņā ar pareģojumu, cilvēks iztēlē izveido iespējamās rīcības modeli un, pastāvīgi to apsvērdams, tuvina traģiskos notikumus. Ne velti tautā dzīvo atziņa — ko sauc, to atsauc. Ja attieksmē pret pareģojumu būtu zināma ironijas vai kritikas piedeva, no nelaimes varētu izvairīties.

Pareģojuma īstenošanā noteicošā loma ir cilvēka aktīva personiska līdzdalība. Pareģojums tad darbojas kā sava veida dominante, kas sevis pastiprināšanai piesaista jebkuras cilvēka darbības…

(Raksta turpinājumu lasiet žurnālā)

Sagatavoja ANITA PLĒSUMA

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Jūnijs

Lunārais mēnesis veselībai, pirtij un sapņiem

1. Ceturtdiena. STARPTAUTISKĀ BĒRNU AIZSARDZĪBAS DIENA. Biruta (sakne «bir-» — dzemdētais, bērns), Mairita (Maira — jauks, maigs), Bernedīne (Bernhards — lācis + stiprs).

Jauns/augošs Mēness (II fāze, pl. 15.42) Jaunavas zīmē.

Lunārā mēneša 8.diennakts (pl. 12.33). Labi atzīties savos grēkos — to darīt būs viegli. Arī citiem piedot būs viegli. Apdomājiet savu dzīvi, atcerieties pagātni. Lai visas nepatikšanas, neveiksmes, bēdas, nevēlama rīcība un melnās domas sadeg!

Pirtī: šo dienu izmantojiet, lai pirtī atpūstos. Efektīvas būs daudzkomponentu tējas, sevišķi — nomierinošie sastāvi.

Sapņi. Sapņi var būt pravietiski. Tie var norādīt, kāda ir jūsu patiesā misija šajā dzīvē un kas jums jādara. Iespējams, sapratīsiet, kāda ir jūsu dzīves jēga.

 

2. Piektdiena. Lība (Gotlībs — Dievs + mantinieks, dēls; mīļš), Emma (Emīlija — Emīls — centīgs, mīļš, pieglaimīgs).

Augošs Mēness (II fāze) Jaunavas zīmē.

Lunārā mēneša 9.diennakts (pl. 13.48). šīs dienas enerģētika negatīvi iespaido cilvēku. Iespējamas bailes, satraukumi, drūmas domas. Jāizvairās no apmāna un kārdinājumiem. Jāpiedod cilvēkam, kas jūs aizvainojis.

Pirtī: Jāveido labākas attiecības ar pirts gariņu. Tējas un aromātus izmanto sirds darbības stimulēšanai, pret stenokardiju, neiralģiju, aritmiju utt. Nelietot alkoholu.

Sapņi. Sapņiem nevajag ticēt. Tie var būt mokoši, smagi, briesmīgi, taču nebaidieties — tā ir šīs dienas provokācija. No rīta viss pazudīs bez pēdām.

 

3. Sestdiena. Inta (Ints — Indriķis — Heinrihs — māja + varens; valdnieks), Ineta (Inta), Intra (Dzintra — Dzintars — dzintars; Antra).

Augošs Mēness (II fāze) Svaru zīmē (pl. 3.03).

Lunārā mēneša 10.diennakts (pl. 14.47). šajā dienā rodam pieeju slēptiem zinību avotiem. Ieteicams pārdomāt savu ciltskoku, stiprināt tradīcijas.

Pirtī: Izmantojiet visas pirts procedūras. Lai pēršanās būtu efektīvāka, ūdenī, kur mērcē slotas, ielieciet dzintara gabaliņu. Šajā dienā arī vislabāk sākt pirts celtniecību.

Sapņi. Rādās spilgti un patīkami sapņi. Diemžēl tie nepiepildās.

Veselība Svaru zīmē: Jāsaudzē muguras lejas daļa, liesa, aizkuņģa dziedzeris, nieres, urīnpūslis, dzemde, olnīcas, cirkšņi. Var operēt galvas smadzenes, nervus, acis, zobus, mutes dobumu, augšžokli.

 (Raksta turpinājumu lasiet žurnālā)

Sagatavoja GUNDEGA STRAUTIŅA

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Diēta

Veseliem asinsvadiem ieteicamie produkti

Valrieksti — apgādā asinsvadus ar barības vielām, vairo visa organisma aizsardzības spējas.

Olas — satur vitamīnus, minerālus un aminoskābes. Pie aterosklerozes ieteicams ēst olas dzeltenumu, jo tas satur lecitīnu, kas izvada holesterīnu no asinīm un rada šķēršļus pie nogulsnējumu rašanās uz asinsvadu sieniņām. Labi lecitīna avoti — nerafinēta augu eļļa un paniņas.

Burkāni…

Ogas un augļi…

 

Ārstniecības augi

 

Vitamīni un minerālvielas

C vitamīns — normālai asins plūsmai un asinsvadu stāvoklim.

A vitamīns — ietekmē asinsvadu epitēlija stāvokli, stiprina asinsvadu sieniņas…

 

Noderīgi padomi

Katru rītu tukšā dūšā izdzeriet 2 glāzes karsta ūdens (cik karstu vien varat iedzert). Tas attīrīs asinsvadus un izvadīs no organisma dažādus nogulsnējumus.

Vienādās daļās samaisiet medu un sīpolu sulu. Lietojiet pa tējkarotei 15 minūtes pirms ēšanas 3-4 reizes dienā.

Katru dienu apēdiet pa vienai ķiploka daiviņai….

(Raksta turpinājumu lasiet žurnālā)

Sagatavoja DAIGA BLICAVA

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Jūs jautājat — «Zintnieks» atbild

Slieku reģenerācijas spēja

Kāpēc sliekas spēj pārdzīvot ķermeņa sadalīšanu? Kaspars (Skrīveros)

Sliekas spēj reģenerēt savainotas vai atdalītas ķermeņa daļas. Jāpiebilst, ka sadalīšanā izdzīvo tikai ķermeņa priekšējā daļa ar galvu un smadzenēm…

(Raksta turpinājumu lasiet žurnālā)

Sagatavoja MARTA KAŅEPECKA

 

 

Mēness redzamā puse

Kāpēc mēs vienmēr redzam tikai vienu Mēness pusi? Artūrs (Gulbenē)

Mēs redzam tikai 50-59% no Mēness, un tas ir saistīts ar ātrumu, ar kādu Mēness rotē ap savu asi. Pirms miljoniem gadu Mēness rotēja daudz ātrāk ap savu asi, bet Zemes gravitācijas ietekme ir pakāpeniski nobremzējusi Mēnesi līdz ātrumam, kas izraisa šo fenomenu, ka mēs varam redzēt tikai nedaudz vairāk par 50% no tā virsmas…

 (Raksta turpinājumu lasiet žurnālā)

Sagatavoja MARTA KAŅEPECKA

 

Ja žagojas

Kā apturēt žagas? Raimonds (Rīgā)

Jāuzdzer daži malki ledaini auksta ūdens. Reizēm žagas pāriet tikai pēc 2-5 minūtēm.

Paņem nedaudz sinepju un galda etiķa, sajauc putriņā un apziež aptuveni trešdaļu mēles. Sajūta nav patīkama, taču 3 minūtes jāpaciešas. Pēc tam izskalo ar siltu ūdeni.

Kolīdz sākas žagas, jāaiztur elpa, abām rokām mazie pirkstiņi ar spilventiņiem jāsaliek kopā ar īkšķiem, lai izveidotos aplis. Žagošanās pāriet praktiski tūlīt…

(Raksta turpinājumu lasiet žurnālā)

Sagatavoja AGATE RINDA

 

Ziedputekšņi

Kāpēc atveseļošanās preiodā pēc smagām slimībām iesaka ēst ziedputekšņus? Ilga (Bauskā)

Pēc smagas slimības nepieciešams stimulēt organismu, un ziedputekšņos ir bagātīgs vitamīnu, minerālvielu, fermentu un hormonu komplekss. Bišu savākto ziedputekšņu enerģētiskā vērtība ir 7 reizes augstāka nekā gaļai…

(Raksta turpinājumu lasiet žurnālā)

Sagatavoja LIENE SAMTIŅA

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Derīgi padomi

Kā uzlabot sejas krāsu

No rīta un vakarā seja jāmazgā ar ādu mīkstinošiem un barojošiem uzlējumiem.

Kumelīšu uzlējums normālai ādai. Aplej 50 g ziedu ar 1/5 glāzi verdoša ūdens, uzliek vāciņu, nostādina, tad izkāš.

Mandarīnu uzlējums taukainai ādai. Viena mandarīna sīkos gabaliņos sasmalcinātu miziņu aplej ar pusglāzi vārīta auksta ūdens, diennakti nostādina, tad izkāš…

(Raksta turpinājumu lasiet žurnālā)

Sagatavoja LĪGA LIEPIŅA

Sirds stiprumam

Novērst sirds mazspēju var palīdzēt arī tautas medicīnas līdzekļi.

Uzturā noteikti jāiekļauj sīpoli un to sula, kas stimulē sirds un asinsvadu sistēmas darbību.

Tibetas medicīna kā diētisku ārstniecisku produktu iesaka biezpienu…

(Raksta turpinājumu lasiet žurnālā)

Sagatavoja DAINA ĀRENA

 

Ja asiņo smaganas

Ieteicams 10 dienas iekšķīgi lietot mūmija šķīdumu: 2 g mūmija izšķīdina vienā ēdamkarotē vārīta ūdens, lieto reizi dienā 1-2 stundas pirms ēšanas.

Labi palīdz arī baltegles eļļa. Rādītājpirkstu aptin ar dubulti salocītu marli, uzpilina 5-6 pilienus eļļas un masējošām kustībām ierīvē smaganās.

(Raksta turpinājumu lasiet žurnālā)

Sagatavoja DAINA ĀRENA

Mūsu draugi

Uzdot jautājumu

Šeit Jūs varāt uzdot jautājumu "Zintnieka" redakcijai vai arī atstāt savu atsauksmi par žurnāla darbību.

Turpināt