Paldies, Jūsu jautājums ir veiksmīgi nosutīts

 

Uzdot jautājumu

 

Jūsu e-pasta adrese: (nekorekta adrese)

Jautājums: (ievadiet tekstu)

(nepareizi)

 

Citi 2018.gada žurnālu numuri:

1718192022

 

Žurnāls 2018-20

Žurnāla «Zintnieks» 20.numurā lasiet:

  • Novembris astrologa skatījumā
  • Latviešu rāmās dabas spēks (Terēza Laube)
  • 2019.gadam ABONĒ žurnālu «ZINTNIEKS»
  • Atzīmējamās dienas
  • Divas vārsmas, divi vārdi savijušies. Saruna ar dzejnieci EVU MĀRTUŽU (Alnis Birznieks)
  • Rudens produkti — organisma detoksikācijai (Dina Berga)
  • Vitamīni un minerāli (Dina Berga)
  • Ūdens loma dzīvā organismā (Romāns Ļasmanovičs)
  • Tests. Ko par jūsu ģimeni var pastāstīt bērna zīmējums (Miķelis Daniels)
  • Kāda hormona trūkst organismam (Karlīne Martinsone)
  • Noslēpumainības plīvurā tītie procesi: Dvēseli pārdevušie (Georgs Pains)
  • Kad pusdienas pārtop launagā. Saruna ar uztura speciālisti, uztura zinātnieci GUNU RIJKURI (Ilona Noriete)
  • Vēstules!
  • Lasītāju daiļrade
  • Lai pēcnācēji nebrīnītos jeb aktuāli par E vielām (Antra Krastiņa)
  • Sniedz roku draugs: Pacelties no nepieņemšanas bezdibeņa (Marta Laivena)
  • «Sarkanās miglas» Rēgi-Vampīri (Valdis Šteins)
  • Astroloģisko un numeroloģisko ziņu mozaīka: NOVEMBRIS — lunārais mēnesis veselībai, pirtij un sapņiem; Badošanās laiki; Labvēlīgie laiki skaistuma kopšanai; Čeku dedzināšanas dienas; Čika laiki
  • Osteoporoze (Ilma Pļava)
  • Apzāļot… Ieēdināt… Apvārdot… (Vita Cipruse)
  • Mans veselīgais ēdiens: Vērtīgais kartupelis (Ināra Antone un Anna Bītere)
  • Jūs jautājat — «Zintnieks» atbild: Pret celulītu (Agate Rinda); Ja nomoka bezmiegs (Ilma Pļava); Labākie aromāti relaksācijai (Dzintra Muņina)
  • Informācija «Zintnieka» lasītājiem par TAUTAS MEDICĪNAS speciālistiem
  • Izklaides lappuses
  • Derīgi padomi: Medus dziedniecībā (Daina Ārena)
  • Dziednieku reklāmas, fotogrāfijas, zīmējumi...
  •  

     

     

     

     

     

     

    Novembris astrologa skatījumā

    Novembrī debess spīdekļu ietekme uz cilvēkiem var būt ļoti aktīva un intensīva. Tāpēc visu svarīgāko vajadzētu plānot līdz pilnmēnesim, kas būs 7. novembrī. 6. novembrī retrogrādais Urāns atgriezīsies Auna zvaigznājā, tāpēc daudziem būs grūti pieņemt pareizos lēmumus, un cilvēki, iespējams, neadekvāti reaģēs uz ārējiem notikumiem. Šajā laikā iespējamas arī straujas laika apstākļu maiņas. 8. novembrī Jupiters ieies Strēlnieka zvaigznājā, kas daudziem, īpaši gaisa un uguns zīmēs dzimušajiem, ļaus atklāt jaunas perspektīvas un paplašināt savus apvāršņus. Apkopot paveikto darbu rezultātus un sakārtot dokumentus būtu ieteicams līdz 17. novembrim, — kad savu retrogrādo gaitu uzsāks Merkurs. 22. novembrī Saule ieies Strēlnieka zvaigznājā, taču līdz 26. novembrim nevajadzētu iesaistīties dažādās aktivitātēs vai konfliktos, jo tie var beigties ar traumām, avāriju situācijām (paaugstināts kriminogēnais fons). 23. novembrī var nopietni saasināties politiskās pretrunas, konfliktā var nonākt arī dažādi ekonomiskie grupējumi. Mēneša beigās cilvēki kļūs mierīgāki un nosvērtāki. Tomēr no tāliem ceļojumiem, līgumu parakstīšanas un svarīgām tikšanām vajadzētu atturēties.

     (Raksta turpinājumu lasiet žurnālā)

    Andris skuja

     

     

     

    Latviešu rāmās dabas spēks

          Nozīmīgais posms Latvijas vēsturē noslēdzies — vēlēšanas 2018 beigušās. Kāds tas bijis, — to zina katrs mūsu valsts iedzīvotājs.

    Nesaprotu, kā tajā visā īsti var iedziļināties ārpus Latvijas dzīvojošie latvieši. No draugu, radu, paziņu un saziņas līdzekļu vēstījumiem? No retajiem Dzimtenes apmeklējumiem — kā ārzemju ciemiņiem? No salīdzinājumiem ar viņu pašreizējiem dzīves apstākļiem? Bet vēlēšanās varēja piedalīties gan pilsoņi, gan dubultpilsoņi. Vai ārpus Latvijas jau sen dzīvojošie spēs ietekmēt cilvēku dzīvi dzimtenē? Patriotiski runāt, — tas ir skaisti. Bet patriotiski dzīvot un rīkoties — cik daudzi no aizbraucējiem to spēj? Ir jau labi, ka radiem tik nepieciešamā naudiņa tiek atsūtīta, taču zinu, ka šī rīcība nav masveidīga. Speciāli to saku, jo zinu daudz gadījumu, ka šāda palīdzība ir kampaņveidīga. Nemaz nerunājot par to, ka silts vārds vai siltas rokas pieskāriens un pleca sajūta ir vērtīgāka par dolāru vai mārciņu sūtījumu...

          Tomēr skaidrs, ka «Latvijas nākotni» kopīgiem spēkiem esam izvēlējušies. Pagaidām šī nākotne ir mākoņos rakstīta, jo vēl aizvien darbojas tikai vārdiskie solījumi. Arī padomijā tika solīts komunisms — pilnīga un galīga vienlīdzība visās jomās, arī pārvaldē. Realitāti nav jēgas pat analizēt — tā ir visiem redzama un jūtama. Tad jājautā — cik tālu esam pavirzījušies šajā jomā?

          Sāksim ar «apakšām». Nejautāsim par statistiku — tā bija, ir un būs valdošās elites noteikta metodika, kur pamatos iemūrētas ir šo sabiedrības slāņu vēlmes un virzieni. Tātad — arī «galīgie» rezultāti. Vai līdz šim esat redzējuši gadījumus (šo terminu lietoju apzināti), kad, piemēram, sētnieku, apkopēju u.c. vienkāršo amatu pildītāju ierosinājumi (pat ja tie visādā ziņā ir vērtīgi) tiek iekļauti partiju un valdības darbībā? Jā, esam nonākuši līdz līmenim, kad tie paretam tiek publiskoti.

           Vidējais slānis. Uzdrošinās atklāti paust savu viedokli — varbūt kāds praktisks sauklis turpmāk tiek arī izmantots. Tātad esam kopā ar tautu.

    Tālākceļa vārti parasti ir slēgti vai vismaz tik stingri aizvērti, lai «vienkāršie» cilvēki nespētu tos atvērt. Latvieši ir pārāk rāmi, lai lietotu brutālu fizisko spēku. Un tas ir mentalitātei atbilstoši. Bet — vai pareizi?

           Paskatīsimies visu iemīļotās filmas «Vella kalpi» un «Vella kalpi Vella dzirnavās». Tur parādīts, kā fiziskais spēks tiek apvienots ar vēl spēcīgāko gara spēku un tautas gudrību. Un tieši cilvēku viedums -spēj izdarīt brīnumus.

           Cik viedi esam bijuši Latvijas nākotnes kalēji? Viens balsoja par pārmaiņām, neiedziļinoties — kādām. Cits — par stabilitātes saglabāšanu. Vēl cits — ka tikai būtu kaut kas jauns. Un cik daudzi vērtēja realitāti — ko var un ko nevar paveikt. Cik daudzi domāja par stabilu Latviju un savu vietu tajā. Spriežot pēc rezultātiem, padziļināta analizēšana bija vājākais punkts.

            Ko darīt? Ņemt palīgā savu sirdsapziņu un darboties gribu. Lai kādas būtu augšas, jāapzinās, ka noteicošais faktors tomēr ir tautas vēlme labi dzīvot savā latviešu valstī. Visiem lojālajiem cilvēkiem — neatkarīgi no tautības. Tad arī latviešu rāmā daba attaisnosies — pat pasaules mērogā. 

    TERĒZA LAUBE

     

     

     

     

     

    Atzīmējamās dienas

    Simjūdi

    galvenā veļu diena (28.oktobrī)

    Šī diena senāk latviešiem bija plaši pazīstama kā tirgus diena. Daudzos novados tā bijusi arī veļu laika pēdējā diena, kad mirušo gariem rīkoja pēdējo mielastu (tā saucamo «veco barošanu»). Tai vakarā istabā uz galda salikuši pa druskai no dažādiem ēdieniem, dzērieniem, vasaras ražas un graudiem. Attaisījuši durvis un logus, teikdami:

    (Raksta turpinājumu lasiet žurnālā)

     

    Reformācijas svētki (31.oktobrī)

    Evaņģēliski Luteriskā Baznīca atzīmē Ticības atjaunošanas dienu — Reformācijas svētkus. Pievērsīsimies šīs konfesijas dibinātāja Martina Lutera zīmogam, par kuru viņš pats raksta, lūk, ko: «Pirmā mana zīmoga zīme ir melns krusts, kas iekļauts sirdī, lai atgādinātu, ka mūs pestī ticība krustā sistajam Kristum, jo ar sirds ticību panākama taisnība. Lai gan krusts ir melns, pazemojošs un sāpes vēstošs, tas tomēr nemaina sirds krāsu, tas neiznīcina dabu, t.i., tas nenogalina, bet uztur dzīvu…

    (Raksta turpinājumu lasiet žurnālā)

     

    Visu Svēto Diena (31.okobrī-1.novembrī)

    Šoreiz centīsimies ielūkoties šajā diezgan noslēpumainajā Helovīna naktī, kas arvien vairāk ienāk arī Latvijas dzīvē.

    (Raksta turpinājumu lasiet žurnālā)

     

    Mārtiņdiena (10.novembrī)

    Šī diena pasaulē pazīstama jau ilgi pirms Mārtiņa Lutera nākšanas pasaulē — vārds viņam dots tieši par godu šai dienai. Mārtiņdienas svinēšana ieviesta vispirms jau 650.gadā ar pāvesta Mārtiņa pavēli. Svētais Mārtiņš, ar ko saistās šī diena, dzīvojis IV gadu simtenī.

    (Raksta turpinājumu lasiet žurnālā)

     

    Lāčplēša diena (11.novembrī)

    Arī — Varoņu piemiņas diena.

    Viena no svarīgākajām Latvijas Brīvības cīņās ir Latvijas valsts armijas cīņa pret Rietumu brīvprātīgo armiju. Fon der Golcs ar Bermontu bija noslēdzis slepenu līgumu, kura mērķis bija iekarot Latviju. Par bermontiādes sākumu uzskatāms 1919.gada oktobris, kad Bermonts paziņoja par nodomu ieņemt Rīgu, savukārt jau 8.oktobrī krievu-vācu apvienotā armija sāka uzbrukumu Rīgai, kas bija negaidīti, bet tas vienoja latviešos patriotismu un spēku cīnīties.

    (Raksta turpinājumu lasiet žurnālā)

    Apkopoja KARLĪNE MARTINSONE

     

     

     

     

     

    Divas vārsmas, divi vārdi savijušies

    «Evas Mārtužas uzrunātais cilvēks neslēpjas aiz Kantiem, Hēgeļiem vai mūsdienīgākām intelektuālajām ikonām. Daudzpusīga, sievišķīga un nesamākslota, reizēm neslēpti jūtīga ir Sievietes balss, kas izteikta redzējumā uz tik dažādām,  neviennozīmīgi vērtējamām kultūras esamības būšanām un nebūšanām». Tā Evas Mārtužas eseju un rakstu krājumu «Dvēseles pasts» vērtē literatūrzinātniece Iveta Ratinīka. Eva raksta ne vien labu dzeju, bet arī īpaši vērtīgus un aizraujošus vēsturiskos romānus. Vēl joprojām daži literāti nevar saprast, kādēļ savulaik Eva uzņēmās publicēt tolaik represētās Broņislavas Martuževas dzeju ar savu vārdu — E.Mārtuža. Lūk, citāts no Evas Mārtužas grāmatas «Dvēseles pasts»: «1975.gadā piecdesmitgadīgā Broņislava Martuževa pierunāja sava brālēna Pētera divdesmitgadīgo sievu Evu Mārtužu publicēt viņas dzejoļus ar Evas vārdu. Tiek nošauti divi zaķi — Broņislava atriebj savus izsūtījumā pavadītos gadus un nopelna labu honorāru.» Bet Eva? Kāds tobrīd populārajai TV literatūras raidījumu veidotājai un vadītājai motīvs tik lielam riskam?

     

    Viņa pieder pie mūsu dzimtas

     

    No literatūrzinātnieces Andas Rožkalnes rakstītā (Brīvā Latvija, Nr. 22, 419): «Ja rakstnieks savus darbus publicē ar segvārdu, tas nav neparasti, bet Latvijā atklājās gadījums, kad publicētiem darbiem ir ne vien cits autora vārds, bet arī cita persona — autora lomas tēlotāja. Kad dzejniecei B. M. bija liegts publicēties viņas «nepareizās biogrāfijas» dēļ, viņas darbus periodikā un divās dzejas grāmatās publicēja Eva Mārtuža ar savu vārdu, uzņemoties arī dzejnieces lomu. Šo lomu viņa tēloja desmit gadus — redakcijās, izdevniecībās, dzeju sarīkojumos, Rakstnieku savienībā, sēdēs un sanāksmēs. Dzeju krājums Baltā puķe iznāca 1991. gadā; Broņislava Martuževa un Eva Mārtuža šo gadiem glabāto noslēpumu atklāja 1989. gadā, par ko abas stāsta Mārai Zālītei žurnālā Karogs (1990): «Bez Evas Mārtužas manas dzejas neredzētu dienasgaismu»…

    Manī dzeja ierodas

    no ļoti lielām,

    dziļām sirdssāpēm

     

    Kāds bija tavs rakstnieces, dzejnieces ceļa sākums?

    — Kā visiem dzejniekiem — diezgan līdzīgs. Man bija septiņi gadi, toreiz mācījos Rēzeknes internātskolā. Lūk, atkal zīmīga sakritība — Broņislava Martuževa mācījās šajā ēkā, kur Latvijas brīvvalsts laikā bija Skolotāju institūts. Un es kā bērns tur mācījos pirmos piecus gadus. LPSR laikos tur bija internātskola. Tātad es bērnībā staigāju tos pašus celiņus, tās takas, ko Broņislava. Tur es arī uzrakstīju pirmo dzejolīti. Par ezīti, kurš ir ļoti vientuļš, sēž zem krūma un gaida gardu piena lāsīti... Ļoti skumjš tekstiņš. Tas radās pavasarī, gandrīz visi bērni bija jau aizbraukuši brīvdienās, bet manējie vecāki — mamma un tētis — kavējās. Jutos ļoti pamesta... Manī dzeja ierodas no ļoti dziļām sirdssāpēm. Vai no milzīgas laimes sajūtas. Tie ir divi stāvokļi, kuros dzeja iešūpojas un iekrīt dvēselē…

     

    Tas dievišķais radīšanas mirklis ir jānoķer

    Lasu tavas un Broņislavas dzejas un domāju tikai retiem cilvēkiem tiek tāda dāvana dota. Prieks, ka cilvēki lasa, dzird dziesmas ar jūsu vārdiem. Mums ir diezgan daudz rakstītāju, bet lasītāji gan varētu būt aktīvāki! Es rādu visiem, kas uzklausa Broņislavu Martuževu taču vajadzētu citēt vēstures un literatūras stundās!

    — Mācību grāmatās esmu gan es, gan Broņislava un daudzi citi labi dzejnieki. Domāju, neviens dzejnieks nevar justies novārtā atstāts. Visi tiek mācīti, un tas ir labi. Tomēr ir otra lieta — dzeja jālasa skaļi, tas jādara dzejniekam pašam. Dzejas septembrī dienā bija pat 4-5 uzstāšanās, kad es lasīju Broņislavas Martuževas dzejoļus…

    Kurus toreiz nemaz nedrīkstēja paust kā...

    — ... represētās, izsūtītās, apcietinātās, padomu okupācijas pretinieces dzeju. Es viņu sedzu visnotaļ represīvos gados — sākot no 1979. gada. Lasīju vistrakākos dzejoļus; es to varēju lasīt, jo biju jauna meitene, smuka... — skat, kaut kādus naivus mīlas stāstus lasa... Kāpēc «cenzūras ausis» nedzirdēja patiesos kontekstus? Es zināju kontekstu, un cilvēki, kuri vērīgi klausījās, bija uz savas ādas piedzīvojuši baigo vasaru un 25. martu, arī viņi zināja vēsturi un zināja kontekstus. Arī par dzejniekiem man bija brīnums — vai patiesi nesaprata? Viedie dzejnieki varbūt arī saprata, taču negribēja un skaļi neko nevaicāja, neizrādīja šaubas. Skaļi nepauda. Tas bija laimīgs laiks, kad dzeju varēja lasīt bieži un lielām auditorijām, jo dzeja ir jāklausās, un vislabāk — paša dzejnieka izpildījumā. Dzejas grāmatu lasīšana ir citāda nodarbe — jābūt daudz un dažādu apstākļu kopumam, lai klusībā iedziļinātos, vai arī jābūt dvēseles un kultūras tradīcijai…

     

    Tā bija mūsu abu ciešākā pārliecība

    Bailes, biklums, aizsardzība?

    — Viss vienā rožu pušķī. Sirds ir atvērta kā Maksima Gorkija dzejā par Danko sirdi. Tu nes sāpēs liesmojošo sirdi, un katrs skatiens, kurš varētu nesaprast, tas caurdur, un tā sāp.

    Dzejoļus 17 gadu vecumā uzdrošinājos parādīt Imantam Ziedonim. Tos publicēja žurnālā Liesma, vēlāk — dzejas kopkrājumā Acis. Ziedonis nosūtīja uz jauno autoru semināru; tāds toreiz bija iesācēju ceļš. Bet viss tā gludi notika līdz tam brīdim, kad Broņislavai nomira brālis un viņas abas ar māsu palika bez iztikas līdzekļiem. Māsa slima, Broņa arī slimoja (izsūtījuma sekas), naudas nav, gādnieka nav, darbu nedod, — jo politiski neuzticamas. Pilns izmisuma komplekts! Pensijas nav, nekā nav, ir tikai slimības, varas neuzticība un vecuma nespēks...

     

    Latvija bija brīva, mistifikācija — atklāta

    Andris Feldmanis no Okupācijas muzeja uzaicināja mūs abas kopā nofilmēties — Okupācijas muzejam bija svarīgs fakts, ka mēs abas esam kopā, un abas šo stāstu izstāstām. Preses žurnālistiem mēs abas kopā nešķitām interesantas; viņiem vajadzēja tikai vienu vai — otru ... un tad mēģināt kaut ko konfrontēt. Vienu padarīt par labo un otru — par slikto. Ja jau mēs būtu «labā» un «sliktā», tad mēs vispār nevarētu sadarboties. Vēlreiz uzsveru: mūs politiskās cīņas laiks bija beidzies, Latvija bija brīva, mistifikācija atklāta, situācija atrisināta — katra dzīvojam savu dzīvi.

    Manuprāt, mūsdienās jūsu abu stāsts ir ļoti vajadzīgs. Lai jauniešiem, arī mūsu paaudzes ļaudīm, kas garīgi snauduļo un neinteresējas par politiku, šie vēstures notikumi liek padomāt: vai atkal kāds negrasās izzagt mūsu brīvību un zemi!

    — Ja mēs paši politiku neveidosim, neviens cits mūsu vietā neveidos. Un nevajag uzreiz domāt, ka tev pieci ordeņi jāpiesprauž pie krūtīm tāpēc, ka tu esi izgājis un skaļi nobļāvis kādu teikumu. Strādā klusi, mierīgi, un tu sasniegsi daudz vairāk, un tavs darbs būs krietnāks. Kā tad mēs varējām vairāk kā 10 gadus abas ar Broņu sadarboties, pat divas grāmatas izdot? Mums nebija mērķis lielīties, izrādīties, likt saprast, ko darām. Mūsu mērķis bija darīt lietu, vienkārši — būt okupācijas sistēmas pretim…

    (Raksta turpinājumu lasiet žurnālā)

    ALNIS BIRZNIEKS

     

     

     

     

     

    Ūdens loma dzīvā organismā

    Ūdenim ir viena no ļoti svarīgām lomām cilvēku dzīvē — tas apmierina cilvēka fizioloģiskās, higiēniskās un saimnieciskās prasības. Kā jau tas visiem zināms, bez ūdens nav dzīvības, un ūdens ir visa pamatā. Dzeramo ūdeni organisms patērē atkarībā no veselas rindas nosacījumu. Tas ir atkarīgs no cilvēka svara, fiziskās slodzes, apkārtējas vides temperatūras, lietotās pārtikas, garīgas slodzes, u.c., bet literatūrā pamatā sastopamā ieteicamā norma ir vidēji 2,0-2,5 l dzeramā ūdens dienā. Bez barības cilvēks var eksistēt apmēram 40 dienas, bet bez ūdens — daudzreiz mazāk. Ir zināms, ka cilvēks bez ūdens var izturēt ne ilgāk kā 14 dienas, tas atkarīgs no temperatūras, apkārtējās vides mitruma un cilvēka kustību aktivitātes. Piemēram, 35-40 oC temperatūrā bez ūdens cilvēks var izdzīvot no divām līdz četrām dienām, 33 oC temperatūrā — piecas dienas, 29 oC temperatūrā — deviņas dienas, 16-23 oC temperatūrā — apmēram desmit dienas. Bieži iesaka lietot šķidrumu, kas nav dzeramais ūdens, bet tas organismā diemžēl nepilda dzeramā ūdens funkcijas.

    Tiek uzskatīts, ka cilvēkam nepieciešams diennaktī lietot vismaz 30-40 ml ūdens uz vienu kilogramu svara, bet, arī atkarībā no patērētām kalorijām, uz patērētām 1000 kkal ieteicams lietot apmēram 1 l ūdens.

    Ja cilvēks ir praktiski vesels, nieres izdalīs no organisma tikai apmēram litru šķidruma diennaktī, bet augstākais, ko nieres ir spējīgas izdalīt no organisma, ir 20 litri šķidruma diennaktī.

    Ja jums ar veselību viss kārtībā, dzeriet daudz ūdens, 3-4 reizes vairāk, nekā gribas, un nieres lieko šķidrumu no organisma izdalīs.

    Toties dzenbudisma koncepcija iesaka dzert ūdeni pēc iespējas mazāk — ne vairāk kā 200 ml diennaktī.

    Ievērojami zinātnieki, kuri piekrīt pretējam uzskatam par nieru darbību un ūdens diennakts patēriņu. Viņi uzskata, ka nierēm ūdens ir kā «maize», un — jo vairāk ūdens tās caur sevi izlaiž, jo labāk.

    Par nepareizu tiek uzskatīts apgalvojums, ka ūdeni vispār ir kaitīgi dzert, ka tas var pārslogot sirdi un nieres. Izdzert vienu glāzi ūdens pusotrā stundā nav kaitīgi arī sirds slimniekiem, ja vien viņiem nav akūtas sirds mazspējas pazīmes.

    Ūdens zudums organismā kompensējas šādi: cilvēks diennaktī izdzer apmēram 1,5 l ūdens; ar barību vidēji saņem 600-900 ml; oksidācijas procesu rezultātā organisms diennaktī saņem 300-400 ml ūdens.

    Pie temperatūras un gaisa mitruma cilvēka diennakts ūdens bilance ir apmēram 2,3-2,9 litri.

    Pētījumi pierādīja, ka cilvēks, kurš atrodas miera stāvoklī, normālos apstākļos dienā zaudē caur ādu un elpošanu vidēji apmēram 300 ml ūdens. Skrējējs garās distancēs zaudē apmēram 4 l ūdens, bet dažreiz pat 6 litrus ūdens.

    Ūdens mūsu ķermeņa šūnās 36,6 oC temperatūrā ir sakārtota molekulu struktūra, kas atgādina ledus struktūru. Šāda struktūra ir izkusuša ledus ūdenim 0 oC.

    Tieši ledus ūdens, kas tek no sniegotām augstienēm vai destilētais ūdens, kas krīt no debesīm, to ūdens molekulu savienojumu (klāsteru) diametrs un izmēri atļauj netraucēti nokļūt mūsu organisma šūnās. Vielu maiņas aktivizēts process spēj ne tikai izvadīt no organisma dažāda veida sārņus, bet arī vecas, jau bojātas šūnas, kuras organismā ik diennakti veidojas vidēji no 5 līdz 7 miljardiem.

     (Raksta turpinājumu lasiet žurnālā)

    No ROMĀNA ĻASMANOVIČA grāmatas «Kā pilnvērtīgi ilgdzīvot. Dzeramais ūdens»

     

     

     

     

     

     

    Ko par jūsu ģimeni var pastāstīt bērna zīmējums

    Katram vērīgam vecākam būtu interesanti uzzināt, kāda izskatās pasaule viņa lolojuma acīm. Un mazuļa pasaule vienmēr sākas ar ģimeni. Kādu lomu viņš tajā atvēl sev? Kā uztver vecākus? Psihologi apgalvo, ka viens no vienkāršākajiem un ikvienam pieejamajiem veidiem, kā uzzināt atbildes uz šiem satraucošajiem jautājumiem, ir rūpīgi apskatīt bērna zīmējumus.

    Lai saprastu, vai bērns gatavs šo testu pildīt, būtu vērts pārlapot viņa zīmējumu albumu. Kamēr mazuļa zīmējumos attēlotie cilvēki vairāk līdzinās aplīšiem ar nūjiņām, testu veikt ir par agru. Bet, kad bērns būs iemācījies zīmēt precīzāk, varat droši likt lietā šo metodi. Tiklīdz bērna zīmētais vairāk vai mazāk sāk līdzināties cilvēka figūrai (un tas parasti notiek četru — piecu gadu vecumā), varat sākt tulkot zīmējumu jēgu.

    Lai sāktu testu, iedodiet bērnam zīmēšanas papīra lapu un krāsainu zīmuļu komplektu. Kad bērns jautās, ko uzzīmēt, — palūdziet, lai uzzīmē jūsu ģimeni…

    (Raksta turpinājumu lasiet žurnālā)

    Sagatavoja MIĶELIS DANIELS

     

    Kad pusdienas pārtop launagā

    Kurš no mums gan nevēlas būt slaids, tomēr — ne katram izdodas sevi uzturēt formā kaut vai tādēļ, ka mūsdienās ir tik daudz kārdinošu vilinājumu. Lai paietu garām kafejnīcām, picērijām un ātrās ēdināšanas restorāniem, kas daudzviet ir teju vai uz katra stūra, ir vajadzīgs patiešām liels gribasspēks. Arī fiziskās aktivitātes, — lai arī cik veselīgas un ieteicamas tās būtu —, ne katram ir pa prātam, un tad nu nav nekāds brīnums, ka kilograms pēc kilograma nāk klāt, līdz sākas aptaukošanās. Par šo mūsu gadsimta «sērgu» — saruna ar uztura speciālisti, uztura zinātnieci GUNU RIJKURI.

     

    Kad gribas ēst visu, kas garšo

    Liekie kilogrami ir daudziem. Bet kurš ir tas brīdis, kad jāsāk runāt jau par aptaukošanos?

    — Viss atkarīgs no labi zināmā un nepārtraukti piesauktā ķermeņa masas indeksa (ĶMI), ko aprēķina, svara kilogramus dalot ar kvadrātā kāpinātu auguma garumu. Par lieku ķermeņa masu var runāt, ja ĶMI ir 25-29,9; par aptaukošanos ar mērenu risku veselībai — kad ĶMI ir 30-39,9, savukārt par aptaukošanos ar paaugstinātu risku veselībai — ja ķermeņa masas indekss ir virs 40.

    Izmantojot minēto formulu, katrs savu ĶMI var aprēķināt pats.

    Vai aptaukošaos var uzskatīt par gadsimta sērgu?

    — Jā, un bēdīgākais ir tas, ka aptaukojas ne tikai pieaugušie, bet arī bērni. Varbūt ne vienmēr runa ir tieši par aptaukošanos, bet gan par lieku ķermeņa masu, — kas arī, protams, nav nekas labs. Man gada sākumā iznāca pastrādāt ar skolu jaunatni, un redzētais patiešām pārsteidza katrā klasē ir vismaz divi tādi apalīši, kuriem vismaz desmit kilogrami noteikti ir lieki.

    Kas, jūsuprāt, ir cēlonis tik bieži sastopamajam liekajam svaram?

    — Domāju, ka tas pat varētu būt cēloņu komplekss. Vispirmāmkārtām — tā ir uztura pieejamība; tad cilvēku finansiālās iespējas, kas ļauj iegādāties daudzas un dažādas garšīgas lietas...

     

    Liekais svars un veselības problēmu buķete

    Runājot par aptaukošanos, būtu svarīgi zināt, kādas veselības problēmas tā rada.

    — Cilvēkiem, kuru ķermeņa svars sasniedz 100 un vairāk kilogramu, diemžēl bieži ir paaugstināts asinsspiediens, attīstās arī cukura diabēts, un nereti jāoperē žultsakmeņi. Iespējams, ka viņi «kampaņveidīgi» ievērojuši kādas diētas vai arī ēduši ļoti treknus produktus, kas veicinājis žultsakmeņu rašanos. Apaļīgiem cilvēkiem arī sirdskaites novērojamas biežāk. Ja ĶMI ir tuvu 40, rodas problēmas ar ceļu locītavām, jo tās vairs nevar panest tik lielu svaru. Ir, protams, arī tādi, kuriem nav nekādu sūdzību, taču, iespējams, pēc kāda laika tās radīsies. Svarīgs faktors ir iedzimtība. Nesen pie manis bija kāda kundze, kuras ķermeņa masa nebija liela, bet cukura diabēts jau bija. Jāņem vērā, ka katram no mums ir sava vājā vieta, un, ja nepareizi ekspluatē organismu, var parādīties daudzas problēmas…

    Reizēm bez ķirurģiskas iejaukšanās neiztikt

    Kāda varētu būt izeja no šī apburtā loka?

    — Ja apalītim ir vēlme kaut ko mainīt, bet saviem spēkiem viņš galā netiek, var izvēlēties dažādas bariatriskās operācijas. Ja negribas veikt operāciju, — jo tā tomēr rada neatgriezeniskas sekas —, ir iespēja ievietot kuņģī silikona balonu…

    Tātad vispirms ir jāsaprot, ka operācija ir galējais variants. Kas būtu tās lietas, ko mēs paši varētu darīt sevis labad?

    — Ir jāsāk ar ēdienkartes korekciju. No savas pieredzes varu teikt, ka man ir bijis tikai viens pacients, ar kuru tiešām nekādi netiku galā. Viņš bija ļoti ieinteresēts darīt visu iespējamo, bet svars tik un tā nemazinājās. Iespējams, vainīgi bija kādreiz lietotie hormonu preparāti labāku sportisku rezultātu sasniegšanai. Tad es viņam ieteicu vērsties pie ķirurga, kurš nodarbojas ar kuņģa samazināšanu, vai vismaz pie endoskopista, kurš liek kuņģī balonu. Šādu operāciju rezultāti visbiežāk ir labi, tomēr dažkārt pēc tām cilvēki, kaut gan ēd mazāk, lieto kalorijām pārbagātu uzturu. Tad lielas jēgas no ķirurģiskās iejaukšanās, protams, vairs nav…

     

    Lielais ienaidnieks — sāls

    Nesen intervēju kādu invalīdi, kura pārvietojas ratiņkrēslā un ir ļoti slaida. Jautāju viņai, kā izdodas neiedzīvoties liekajos kilogramos, jo viņa taču nevar fiziski kustēties. Viņa atbildēja, ka vispār nelietojot uzturā sāli.

    Jāteic, ka sāli tiešām lietojam pārlieku daudz, īpaši slēptā veidā, paši to neapzinoties. Pat ēdot brokastu pārslas, kas pēc būtības ir saldas, mēs uzņemam sāli. Pētījumi rāda, ka Latvijā cilvēks vēlamo piecu-sešu gramu vietā ik dienas vidēji apēd pat astoņus gramus sāls. Arī pilnīgi veseliem cilvēkiem sāls var radīt tūsku liekās ķermeņa masas veidā, tomēr nedaudz sāls mums noteikti vajag.

    Otrs slaiduma ienaidnieks ir cukurs un visi slēptie tauki.

    — Ja mēs cukuru lietosim saprātīgi, tiks atrisinātas ļoti daudzas problēmas. Tāpat kā sāls, tāpat arī cukurs faktiski piesaista ūdeni, turklāt tas neļauj normāli sintezēties kolagēnam. Līdz ar to mēs izskatāmies vecāki, krunkaināki. Lietojot uzturā cukuru, ir lielāks risks iedzīvoties audzējā, jo salda vide organismā ir ļoti pateicīga, lai notiktu šūnu mutācijas…

     

    Kur vēl meklējama problēmas sakne

    Ko pati darāt, lai uzturētu sevi formā? Jūs taču nedrīkstat iedzīvoties liekajos kilogramos, jo pacienti vērtē arī to, kā izskatāties.

    — Man viennozīmīgi ir jābūt par paraugu. Ko es daru? Man ļoti patīk fiziskās aktivitātes. Brīvajā laikā es noteikti skrienu, bet, kad ārā ir slikti laikapstākļi vai gribu vakaru pavadīt kopā ar ģimeni, braucu ar body bike, un — visi kopā skatāmies kādu labu filmu. Ja neatnāk kāds pacients, es aizskrienu līdz trenažieru zālei, ātri pavingroju, un tad varu droši apēst arī lieku kūkas gabalu. Saldumi, jāatzīst, man garšo, bet, lai varētu atļauties apēst kādu kārumu, ir pietiekami jākustas. Man patīk daudz staigāt kājām, sabiedrisko vai personisko transportu izmantoju salīdzinoši maz. Tur, kur es varu aiziet, noteikti eju kājām — reizēm dienā nostaigāju pat 12 kilometrus…

    Kā jūs audzināt savus bērnus?

    Es viņiem stāstu, kas ir labi, kas — slikti, bet tajā pašā laikā es neesmu ļoti kategoriska. Kāda konfekte, kāds cepums vienmēr mājās atrodas — lai bērniem tas nebūtu aizliegtais auglis. Kad ieturēta kārtīga maltīte, saldumiņš ir kā punktiņš uz «i». Ja bērnībā nedod konfektes, tas atspēlējas vēlāk, — kad cilvēks pats sāk pelnīt un tad ēd tās kilogramiem. Lai no šāda scenārija izvairītos, mēs ģimenē konfektes neaizliedzam, bet — piedāvājam saprāta robežās…

    (Raksta turpinājumu lasiet žurnālā)

    ILONA NORIETE

     

     

     

     

     

    «Sarkanās Miglas» Rēgi-Vampīri

    Pātokrātu un Stupokrātu loma cilvēces degradācijā

    Mēs nedzīvojam Tautas valstī, kur valda pašvaldība, kurā mēs būtu saimnieki. Mēs dzīvojam tādā kā Miglā, kas no ciešanām kļuvusi sarkana. Caur šo Miglu pa Eiropu un Pasauli atkal klīst Rēgs — Komunisma Rēgs. Par to liecina politbrigāžu kongresi, vēlēšanas un Koalīcijas Padomes pieņemtie Likumi Latvijā, ANO rezolūcijas un Ķīnas Komunistiskās partijas kongress. Šis nav parasts Rēgs, bet gan tāds, kurš iemiesojas cilvēkos, un tad tie kļūst par rēgcilvēkiem; tas ir varmācīgs un cilvēkos iezīžas kā parazīts. Tas izmanto cilvēces nevienlīdzību un neviendabību, tas garīgi slimdina un posta cilvēku likteņus. Tas ir kā sērga. Tas lietu dabisko kārtību sagriež ar kājām gaisā, visu savanda, jo tas barojas no varmācības, konfliktiem un asinīm, kā jau vampīrs. Jo tas IR Rēgs — Vampīrs.

    Šim Rēgam-Vampīram pētnieki ir iedevuši vārdu — Pātokrātija (Pathocraty). Apskatīsim tuvāk, — kas tad ir Pātokrātija un tās fenomens. Aplūkosim tuvāk katru no Pātokrātijas tipiem — sociopātus, psihopātus, narcisus, teatrāļus, margināļus, deģenerātus, kleptokrātus —, kā arī viņu kopīgās pazīmes. Apskatīsim Pātokrātijas balstu, tās Gvardes kareivjus — stulbeņus — Stupokrātus un depresīvos jeb izmisušos. Meklēsim atbildi uz jautājumu — «Kāpēc notiek mērķtiecīga stulbeņu-stupokrātu virzīšana pārvaldniekos, komisāros, sekretāros un dažāda veida kontrolieros un inspektoros?»

    Cilvēku

    dabiskais iedalījums

     

    Cilvēkus klasificē un tipizē pēc daudzām un dažādām pazīmēm. Katrs cilvēks ir ūnikums, un cilvēki dabiski nepiedzimst vienlīdzīgi. Cilvēkiem ir dabiskās īpašības, iedzimtās un ģenētiskās — tās, ar kurām viņš piedzimst un piedzimst turklāt ar Dieva doto Darmu; un cilvēkam ir arī iegūtās īpašības, kuras iegūst izglītošanās procesā. Pie dabiskām īpašībām pieder Stulbums un Gudrība jeb, kā dažkārt sakām, — Sirdsgudrība. Īpaši sirdsgudros mēs saucam par Viedajiem cilvēkiem. Bet muļķis jeb nezinītis un viszinis jeb zinītis ir jau sociāla kategorija. Muļķību var izdarīt jebkurš gudrais vai viszinis, bet dumjību var izdarīt tikai stulbais. Neizglītots zemnieks var būt simtreiz gudrāks par izglītotu viszini profesoru. Gudrība un Stulbums ir dabas veltes — un tur neko vairs nevar izdarīt. Bet stulbenis, protams, var beigt universitāti, var tikt ievēlēts par akadēmiķi masoniskajā Zinātņu Akadēmijā, bet — aizbraucot pie zemnieka ar savām pamācībām, tas šo akadēmiķi vienkārši «iebāzīs maisā». Zināšanas dod sapratni un izpratni par lietām un parādībām gan stulbeņiem, gan gudrajiem iz dabas, tāpēc ir nepieciešams izglītoties visiem. Bet, ja zināšanas paplašina Apziņu gudrajiem, tad mēs nonākam pie Prāta cilvēkiem, kuru gan ir mazāk nekā 1% no visas cilvēces. Prāta cilvēki parasti viens otru atpazīst jau no pirmajiem izsacītajiiem teikumiem (tāpat kā masoni — ar rokas spiedienu). Stulbeņus tautā sauc arī par «šarikoviem» (pēc Bulgakova), kaut gan, zinātniski skatot, «šarikovi» var rasties tikai no deģenerātiem. Stulbeņu varu esmu nosaucis par Stupokrātiju (stupid+cratos) un viņus pašus — par stupokrātiem. Var jau viņus saukt arī par Tupokrātiem (no russkiju val. — tupoi).

     (Raksta turpinājumu lasiet žurnālā)

    Dr. VALDIS ŠTEINS

     

     

    Apzāļot... ieēdināt... Apvārdot...

    Vispirmskādas vēstules fragments...

    Kad iepazināmies, mans tagadējais vīrs bija precējies ar 15 gadus vecāku sievieti. Viss notika tik neizprotami skaisti, ka sākām dzīvot kopā. Viņš izšķīrās. Palika meita. Nejutos vainīga, ka izjaucu ģimeni, jo viņš iepriekšējai sievietei bija ceturtais vīrs, un viņu apprecēšanās bija notikusi iedzirdīšanas, apzāļošanas vai apvārdošanas rezultātā. Mūsu ģimenē ir bērni. Taču reiz pēc brauciena darba lietās un kopējas iedzeršanas bijusī sieva manu vīru atkal apzāļoja. Uz trim mēnešiem izšķīrāmies — vīrs dzīvoja pie viņas un pret mani izturējās ar naidu. Es savā pagastā atradu sieviņu, kura apņēmās manu vīru uz laiku apzāļot. Viņa kaut ko ierunāja cukurā un teica, lai pieberu vīnam. Pēc trim mēnešiem radās izdevība — viņš vīnu izdzēra un… atgriezās. Teica, ka nesaprotot, kā tas viss noticis un kāpēc šo laiku mani nīdis. Pašlaik turpinām dzīvot kopā, mīlam viens otru un bērnus. Taču aizvien sliktāk mums veicas ar saimniecības lietām — sāka slimot govis, sivēni nīkuļo, arī dārzā viss aug slikti, aizvien kritiskāks kļuvis finansiālais stāvoklis. Strādājam, cik jaudājam, bet kļūst aizvien sliktāk. Viņa bijusī sieva pēkšņi pret mani un bērniem kļuvusi ļoti laipna, taču neticu, ka čūska savu raksturu var izmainīt. Ir sajūta, it kā man būtu uzlikts lāsts. Turklāt ziemā smagi saslima mūsu meitas. Kāpēc tas viss?

    Anna (Vidzemē)

    Lūk, dziednieku domas par šādu situāciju...

    Ja vīrs bija apvārdots, tad ģimenes saglabāšanas nolūkā nevajadzēja viņu «zāļot» no jauna, bet ar dziednieka palīdzību noņemt to, ko otra sieviete bija darījusi. Ja šādas lietas uz vienu cilvēku dara vairākas personas, nenoņemot iepriekšējo uzslāņojumu, tam cilvēkam var rasties psihiski traucējumi. Šī posta cēlonis ir nemākulīga rīcība no tantes, kura vārdoja cukuru, vai arī pati sieviete kaut ko nepareizi izpildīja. Varbūt tante lika ierunāto vīnu iedot ar kādu nosacījumu, varbūt bija jānoskaita kādi vārdi — šajās lietās jāievēro liela precizitāte, Mēness fāze, pat tas, cik dziļi ieelpot un izelpot. Ja vārdošanas rituālu izpilda precīzi, tad nav šo blakus parādību — neveiksmju lavīnas, kas minēta vēstulē. Sakārtot ģimeni, nenodarot nevienam kaitējumu un nesamaksājot par to ar dvēseli, ir smalks darbs, kas dažkārt prasa vairākus mēnešus, bet šī sieviete izvēlējās paņēmienus, lai gūtu rezultātu uzreiz…

     (Raksta turpinājumu lasiet žurnālā)

    Dziedniece VITA CIPRUSE

     

     

     

    Derīgi padomi 

    Medus dziedniecībā

    Palutināsim ādu ar medu

    Medus losjons. Losjona pagatavošanai ņem tējkaroti medus, tējkaroti glicerīna, ēdamkaroti degvīna, pustējkarotes boraka un pusglāzi ūdens. Vispirms medu sajauc ar glicerīnu, pēc tam pielej ūdeni, kurā izšķīdināts boraks. Degvīnu pievieno pēdējo. Losjons tīra un mīkstina ādu.

    Medus pieniņš. Ēdamkaroti medus izšķīdina glāzē silta piena — lieto ļoti jutīgas ādas kopšanai.

    Barojoša maska jebkurai ādai...

    (Raksta turpinājumu lasiet žurnālā)

     

    Medus ar kanēli

    Pret sirdskaitēm katru dienu brokastīs jāapēd maizes šķēle, kas apziesta ar medu un kanēļa pulvera maisījuma pastu. Tā tiks pazemināts holesterīna līmenis un palīdzēts artērijām. Medus ar kanēli stiprina sirds muskuli un aizsargā no infarkta.

    Pret nespēku un vājumu…

    (Raksta turpinājumu lasiet žurnālā)

     

    Medus dzēriens kuņģim

    Medus ir atzīts universāls līdzeklis pret daudzām slimībām. Tas var būt labs palīgs arī kuņģa slimību ārstēšanā.

    Piemēram, ja ir pazemināts kuņģa sulas skābes līmenis, lieto helēniju ālantes vīnu. To gatavo šādi: uz pudeli kagora ņem 1-2 karotes svaigu sasmalcinātu sakņu, tikpat daudz medus un 10-15 minūtes vāra uz lēnas uguns. Vīnu lieto pa 50 g pēc ēšanas…

     (Raksta turpinājumu lasiet žurnālā)

    DAINA ĀRENA

    Mūsu draugi

    Uzdot jautājumu

    Šeit Jūs varāt uzdot jautājumu "Zintnieka" redakcijai vai arī atstāt savu atsauksmi par žurnāla darbību.

    Turpināt